Vakar bija tā, ka pēdējās dienās prātā/melnrakstos iznēsāto (daļējo) atvadu vēstuli -sapratu, ka ir jānosūta. It kā justu. Pārrakstīju līdz 3:30 no rīta ar roku un plkst. 4:00 ņēmu taksi, lai brauktu uz Bonnas centru, kur ir vienīgā pastkastīte, kuru iztukšo svētdienās. Man vienkārši vajadzēja to aizsūtīt uzreiz. Šorīt ar jaunajām ziņām tas objektīvi apstiprinājās. Es varu vnk tāpat, kaut kur mākoņos klīstot, peldēt viņam apkārt, būt, kad viņam ievajagas, cerēt arī, ka viņš būs (viņš ir labs-viņš būtu, arī šorīt vēlreiz piedāvāja palīdzību pārvākties), bet, ja jāraud līdz elpas trūkumam par neatgrieztu mīlestību, es nevaru.
-Nu, kā tev ar to pārvākšanos?
-Viss ok.
-Ir, kas aizved?
-Nuu.. nav. Bet gan jau!
-Nu kāpēc tu esi tik spītīga, gribi gulēt uz grīdas un pati sisties ar pārvākšanos?
-Šef, es tikšu galā *šņuksti*
-Kāpēc? Jo tu esi manī iemīlējusies?
-*šņuksti vairāk, telefons tiek atbīdīts tālu, kamēr atgriežas elpa un spēja runāt* - JĀ
-Nu tu saproti, attiecības ir nopietna lieta, viss nav tik vienkārši.
-Saprotu
-...
-Es tev uzrakstīju vēstuli, tur arī tad visu pateicu
-Kas tur tajā vēstulē..
-*šņuksti
-..Tu droši vien mani vairs negribi redzēt..?
-*ŠŅUKSTI
nu un tā tālāk, utjp.
Bez šitās sarunas varēja arī iztikt. Varēja uz riktīgo pārsteigumu paķert, kad pastkastītē ieraudzītu šito vēstuli, bet nu pat tas neizdevās. Man gribējās vismaz uz brīdi būt kontrolē, nu tā pa smuko visu nodarīt. Galu galā, tikai tāpēc, ka ir bijis pa smuko un esmu bijusi riktīga princese, mums vispār kaut kas bija.