Self-guilt ir tā vistrakākā sajūta. Kad zini, ka esi kādu sāpinājis, bet neko-nu itin neko vairs nevari izmainīt. Man ir tendence uz to iesēsties, nogrimt tajā un reizēm neredzēt ceļu ārā. Kāds ir šis ceļš ārā, ja cilvēks, kuram esi darījis pāri, piemēram, ir tavs tuvākais, kurš jau ir citā saulē? Vai kāds, kurš- dzīvs, jā, daudz sāpinājis, bet daudz arī līdzējis? Man reāli gribas sākt jaunu dzīvi. Pirmā boyfrienda labākais draugs Bastejkalnā uz soliņa reiz vaicāja: "Varbūt mēs kaut kā nepareizi dzīvojam?" Lūk, jā. Mēs reāli nepareizi dzīvojam. Pieņemot par pašsaprotamu apkārtējo, ģimenes, draugus un viņu mīlestību, atbalstu, atrodot regulāri, par ko iestresot, kritizēt, noniecināt, tā vietā, lai būtu blakus, kā censtos līdzēt, atbalstīt to pašu nabaga cilvēkbūtni, kādi esam mēs paši? Kas mēs pa lielam tādi esam, lai otru sāpinātu? Vai tomēr tas dzīves mērķis un jēga nebūs tajā - pēc iespējas nesāpināt, bet maksimāli būt tam palīdzības,cerības stariņam pasaulē? Īpaši, ja sāpinātie vairs nav šeit.. varbūt tagad jāstrādā dubultā un kā jācenšas saglābt agrāk sastrādātais? |
|
Previous Entry · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |