Reizēm man paliek gandrīz vai bail, cik daudz es varētu izdarīt un sasniegt, ja vien tam būtu mērķis, ja vien es zinātu, ko gribu.
Cilvēki ir sasodīti skaisti, iespējams, tieši tāpēc man patīk viņus vērot. Ieskatīties dziļāk, iekšpusē, gan reizēm ir nedaudz baisi. Āriene ne vienmēr sakrīt ar tumšo, uzmācīgo un lipīgi saldo būtību. Vai tieši otrādi- rūgtu un tādu, kurai tuvāk pienākt īsti nevar. Bet reizēm ir jāvar.

Citi taču cilvēku neredz tāpat kā viņš pats sevi spogulī, vai ne? Citi nezina tik daudz kā cilvēks, kurš ar sevi taču bijis kopā no laika gala. Visilgāk, tomēr saprot tikpat maz, cik pārējie.
Man joprojām gribas dzīvot...