Kad man bija kādi 10 gadi es sāku rakstīt dienasgrāmatu, ar roku, kladē, kurai priekšā bija atslēdziņa. Rakstīju līdz pat 2008.gada 30.decembrim, tikai nu jau šī klade bija diezgan parasta, bet pilna ar piesātinātiem ikdienas stāstiņiem. Lai cik jocīgi tas nebūtu, vienmēr vēlējos, lai man dienasgrāmatu kāds atrod un izlasa. Atceros, ka biju sastrādājusi kādas muļķības visas tās pieraksīju, dažreiz speciāli atstāju vaļā, lai mamma ierauga. Jā, mamma ieskatījās, bet neudzrošinājās lasīt. Kāpēc, nezinu! Laikam biju viņas ausīm labāko izstāstījusi un pašu sliktāko viņa nemaz nevēlējās redzēt un dzirdēt. Un man laikam viņu patika spīdzināt...

Man patīk interneta dienasgrāmatas. Visiem ir pieeja.

šodien aizgulējos. Un atkal es nesteidzos ar iešanu dušā un ģērbšanos. Pēc manām domām, rīti ir jābauda, laiski žāvājoties jāstaigā pa māju, kamēr miegs izkrīt un ķermenis pierod atrasties vertikālā stāvoklī. Esot šāda čamma, es ne reizi neesmu neko nokavējusi. Godīgi sakot, man pašai nepatīk ja kavē. Piemēram, vakar es ļoti laicīgi biju gatava strādāt, bet man bija jāgaida, jo manas iesniegtās idejas nebija vēl apstiprinātas un tas mani kavēja! Vēlējos ar degsmi ķerties pie darba, bet mana degsme pamazām apsīka kad nācās patiešām kādas divas stundas uzgaidīt. Tagad ar minimālu degsmi, man ir kaudze darbu, plus vēl manas apstiprinātās idejas. Ja es mācētu uzrakstīt, uzrakstītu pa krieviski- papala! :)

šodien jūtos tik bērnišķīga.

Tikko atvēru žalūzijas. Man patīk, ka no rītiem debesis ir tādas mazliet vēsi zilas. Jūtos kā pavasarī,lai gan tas vēl aiz kalniem!
Vakar pārstrādājusies, protams, es vēlējos seksu. Mans dārgais Mākslinieks(esam kopā jau trīs gadus, bet pašlaik mūsu attiecībās ir klusuma fāze, mēs vai nu neesam mājās, kad otrs ir, vai arī vienkārši mums negribas sarunāties un mēs nodarbojamies ar seksu, jā mēs dzīvojam kopā, bet es šaubos vai no kādam no mums vēl ir kādas jūtas, tā ir drīzāk abpusēja vienošanās, es braucu strādāt uz šejieni, viņš tāpat, katram no mums ir vēl pa dzīvoklim, agrāk tika turēti kā atkāpšanās ceļš, tagad tā ir gandrīz mana pastāvīgā dzīvesvieta)es arī pēc kāda laika uzprasījās uz kaut ko romantiskāku un vieglāku. Mīlējoties, lai cik stulbi tas arī nebūtu, sapratu, ka mani tas neuzbudina, un tad es sāku domāt, kad mani vispār pēdējo reizi kāds uzbudināja. Skrēju cauri visiem ar kuriem man pēdējo pusgadu bijis sekss... Tie bija Mākslinieks, un vēl kādi četri puiši, bet tikai viens, viens man lika justies kā es jutos agrāk, kad man kāds puisis pieskārās. Tad vēl no četriem viens bija tāds, kurš man vēl joprojām ir ļoti tuvs cilvēks, kaut kur dziļi, dziļi man pret viņu ir diezgan spēcīgas jūtas, bet viņš arī man nesniedza to, ko vēlējos.
Un tad es vakar tā padomāju, kam ir jābūt, lai tu tiktu seksuāli uzbudināta? Piemēram, es iemīlos ļoti strauji un savās jūtos esmu diezgan traka, nevis uzmācīga vai maniakāla, bet kaislīga, bet es diezgan ātri arī zaudēju interesi par savu objektu. Mākslinieks man apnika pēc gada, bet man bija žēl aiziet. Kāpēc? Man bija tik labi ar viņu gultā, bija labi arī mājās un mēs esam vēl joprojām diezgan labi draugi, mums vienmēr būs par ko papļāpāt. Tādēļ, arī es mazliet uzkavējos. Es šajos trīs gados esmu iemācījusies dzīvot divas dzīves. Esot pie viņa, jūtos labi, man patiešām nav vajadzīgas sarunas, pietiek ar to, ka viņš ir. Te ir mierīgi un man ir laiks strādāt domāt, ārdīties, bet tad ir tā otra dzīve, otrā dzīvoklī, rīti skrienot pa čaka ielu uz darbu, vakari ar draudzenēm un trakas nedēļas nogales, kurās esmu sastrādājusi amorālas lietas. Un tad es sapratu, manas divas dzīves traucē man baudīt vienu īsto, reālo!

Nē, es neesmu par jaunas dzīves uzsākšanu. es to nemaz nevaru atļauties, jo es ārprātīgi mīlu savu darbu! Es vienkārši apvienošu tās.

Lai gan man ir darba līdz ausīm. Es ņemšu šodien mazliet brīvdienu, vismaz daļu no šīs dienas, man tik un tā labās domas un darba spars rodas tieši vakaros.

Un tagad gan uz dušu! :)