sapņojam

dags_slota:
dodos uz andrejsalu, kas īstenībā nav tāda, kā andrejsala bet pussala ar bākveidīgu kantainu torni, pa kuru dodos augšup, satieku meiteni. k.ko runāju, kantējos klāt, bet viņa negribīga. džeks esot. uhh! tā nu es mazliet savīlos un blandījos k.kur pa pussalaas apakšlīmeni, kur visādi tuneļu kanāli, sienas. tur arī bija kāds skuķis. vecais stāsts ar džeku.. bet nu tā arī bija, viņas man nemeloja. tik sīki gan es neatceros visu notikušo, bet man tur patika.

devos prom. pa ceļam redzēju maisiņu, kurā bija kāda kaste. nu neko, paskatījos - tur k.kas dzīvs, laikam divi kāmji. nu labi, atstāju maisiņu un devos sķērsielā. tur pusdegušajās pārkrautajās miskastēs ieraudzīju rāmi ar sietu un ar divām žurkām. mmmm.. labais! domāju, domāju un sadomāju. gāju atpakaļ pēc maisiņa ar kāmjiem, atnācu atpakaļ un izgriezu žurku rāmī augšā tādu caurumiņu, ka tik žurka var izlīst. to pašu izdarīju ar kāmju kasti apakšā. uzliku vienu uz otras miskastē un skatījos.. nais! gaidīju gadsimta faitu! žurkas ienāca pie kāmjiem, kopā paskraidīja, bet nekas naidīgs tā arī nenorisinājās. tā nu viena žurka caur sava rāmja apakšu iegrauzās miskaastē, tad uzkāpa uz maliņas un ieleca man kājstarpē.. ielīda pie jaicām un krāna un skraidelēja apkārt šurpu turpu. a man taču tā sakutēja, ka ņēmu aiz astes un vilku ārā, noliku nost, bet šamā atkal ieleca un sāka mani kutināt..

ps. padomos un sāku smieties, man patika. un arī man patika mobīlā diktafons, caur kuru miegā ierunāju galvenos notikumus. negribēju iespējams pazaudēt sapni. tā lūk.