veidols - bērnības atmiņa

dzīvokļu mājas iekšpagalmā pastaigā izvedu zelta retrīveru.

suns sāka kakāt, sāka un nevarēja beigt. kaka, iesprūdusi pakaļā, sekoja, kamēr suns ar dibenu slidinājās pa zālāju. nevarēju saprast, vai tas ir lentenis (man no vēdera parazītiem ir bail kā no idejas vien, lai gan dzīvē nevienu neesmu redzējis, esmu tos redzējis tikai interneta video, un arī digitāli ieraudzīti parazīti man liek aizgriezt skatu) vai varbūt kas cits. slidināšanās turpinājās vēl kādu brīdi, kakai no dibena tā arī neatdaloties, un nolēmu sunim palīdzēt – ar sandali uzkāpu uz sūda un gaidīju, kad suns aizslīdēs gabalu tālāk, bet suns apstājās un lūkojās uz mani. tad nu, rokā turot izvelkamo kakla siksnu, sāku kliegt sunim virsū, dzīt viņu prom, lai tas, kas viņā ir iekšā, izvilktos ārā.

tie bija vairāki metri. un tas nebija lentenis. tās bija mammas zeķu bikses. un tas viss, kamēr uz mums no trīs debespusēm skatās piecstāvenes logi.