Lai arī tas, ko man par visu vairāk gribās, ir miers un vienatne, esmu priecīga, ka pašlaik notiek aktīva skatuves dzīve. Rīt pēdējie divi koncerti Dvoržāka projektam ar Studium Chorale Nīderlandē, nākamajā nedēļas nogalē Eslingenas mēģinājumi (jopcik, laikam šoreiz būs tomēr jāieskatās libretā, ja jau mums jāzina tas no galvas,ups), pa vidu, jā, nogurdinoši, tā ka 10h pēc tam jāguļ, bet tomēr darbs ar mūziku - gospeļkoris Minsterē,
ko tālāk, nezinu.
Vakar man te ielika smuku dziesmu kā zinot, ka dienas laikā starp rūpēm par Dievsvienviņuzinakādunākotni, vajadzētu arī kādu atgādinājumu, ka it is well, touching dziesma pat šobrīd, kad vienīgais, kas varētu tā pa īstam touch, ir varbūt viņa pieskāriens. Un ne jau tāpēc, ka viņš, bet tāpēc, ka man ļoti, ļoti pietrūkst kāds īpašais, man ir ļoti grūti, ka VISAS attiecības, kas nav vecāki-bērni-vīrs-sieva, ir tik limitētas,
kamēr nekā no tā visa nav, laikam ir jāskatās uz augšu.