Brīžiem es nevaru saprast, kas pie velna (vai varbūt pie dieva) tura mūs kopā? Cik reizes jau šajā salīdzinoši neilgajā laikā, kopš esam Vīrs un Sieva, ne vairs Dzejnieks un viņa Dark Beauty, ir bijusi tā sajūta, ka nu ir viss - pēdējais piliens un beigas. Atzīsti, ir taču tā bijis! Piedod, man arī tā ir bijis. Bet redzi - lai arī ko Tu teiktu, domātu vai ne tā sajustu vai saprastu, lai ko teiktu, domātu, ne tā sajustu vai saprastu es, brīnumainā kārtā viss pamazām ir nokārtojies. Caur puņķiem un asarām, lāstiem un lūgšanām, draudiem un solījumiem, caur mīlestību un uzticību, kura vēl jāiegūst un jānostiprina pilnībā. Laikam jau tā tomēr ir tā saikne, kas atvilka mani atpakaļ pie Tevis, kad es nezinādama ko vēlos aizklīdu, noliedzu Tevi un tad kaucu pēc Tevis, kad Tu biji tik ievainots un tāls. Tā pati saikne kas mums nekādi neļauj vienam otru nogalināt, jo tikai tā taču mēs spētu tikt vaļā viens no otra, vai ne? Nē, man liekas, ka arī pēc nāves mēs netiksim viens no otra vaļā. Bet tas jau nekas. Visa mūža man būs par maz Tevis blakus vakarā un par maz rīta buču, par maz dušu kopā ar Tevi un par maz laika parūkt uz Tevi... Visa mūža būs par maz...

Es mīlu Tevi, vīriņ(L)

Bez manis nav Tevis... un bez Tevis nav manis...