kaķa klepus - par starpbrīžiem

:D Zvanu savai mātei Nr. 2 uz skolas bibliotēku. Paceļ mākslas skolotāja. "Viņai ir stundas, pārzvaniet pēc kādām minūtēm 40". Pirmajā brīdī nodomāju, ka šamā beidzot paklausījusi manam padomam un nomainījsui darbu. bet pat pa vidu iespraucās doma, ka, neskatoties uz mūsu reto (bet sirsnīgo) komunikāciju, par kaut ko TĀDU jau nu es noteikti būtu informēta laicīgi. Otrajā brīdī biju nenormāli pārsteigta, izdzirdot tur otrā galā mākslas skolotājas savdabīgo balsi. Gribējās tā kā pačalot, "čau, Dace! Kā iet?! te es zvanu!" Bet tad kaut kā aprāvos. jā, atmiņas; es te tagad sēžu bērnišķīgā smaidā sarauktu degunu :R. šodien ir vējš matos!