surrender -

man cilvēkbērni nešķiet īpaši piemīlīgi un es nekad nesajūsminos, ieraugot kādu sīci, bet tā meitenīte autoostā bija tāaada uķipuķi, ka man visu laiku, viņai smaidot, arī bija jāsmaida. vienubrīd, kad tēvs kārtoja somas, šī bija paspējusi jau doties nezināmā virzienā, viņš rikšiem vien pakaļ, no sākuma nesapras(z?)dams, vai atstāt somas. noķēra, atnesa atpakaļ, paņēma klēpī. šī tik smaida, smejas, paķer tēta cepuri, nosviež un smējās gan viņa, gan tētis, tā ka man arī nekas cits neatlika
tie cilvēki tiešām likās ļoti sirsnīgi un tas bija burvīgākais bērns, kādu jebkad esmu sastapusi