Mīļais, tu esi mūra siena. Šajā sienā noteikti ir jābūt durvīm. To nebija pusgadu atpakaļ un to nav arī tagad. Es ceru, ka šīs durvis kādreiz man izdosies atrast, ka man izdosies nebēgt, nepadoties, nesalūzt. Dažreiz tumsā es sataustu durvju rokturi, un tad manu sirdi pārņem cerība un saviļņojums. Taču daudz biežāk es ieskrienos un atsitos pret aukstu sienu. Un tādos brīžos es saprotu, ka es viena neko nespēju. Šajā spēlē ir jāpiedalās diviem. Šajā spēlē ir tik sasodīti sāpīgi būt vienam.

Jābūt līdzsvaram, mīļais. Es soli pasperu pretī tev, tu man. Šķiet, tu tikko sajauci puses un paspēri soli atpakaļ, vai varbūt divus. Cik atklātākai man vēl jābūt? Vai maz tas ir iespējams? Es varu dzīvību ieķīlāt par atbildi- nē, nevar būt vēl atklātākai.

-Stulbā, naivā meitene par ko tu cīnies?
-par mīlsetību.
-par kādu?
-par tādu, kad cilvēki vēlas dzīvot viens otram.
-vai viņš tādu vēlas?
-viņš vēlas pienu un pārslas no rīta.
-un ko vēlies tu?
-no rīta?
-kaut vai?
-viņa maigās rokas ap vidukli un iečukstētu labrīt.
-ko vēl?
-sapratni, vairāk neko.


Pienu mēs mainīsim pret skūpstiem, piens ir daudz maigāks kā manas lūpas. Atliksim. Atliksim naivo meiteni plauktā, nekur nepazudīs, līdz septembrim nogaidīs, lai pastāv maliņā, nevar taču sabojāties.

- kā tas ir ilgoties?