Cilvēks ir īpatnējs "lopiņš". Kants saka, ka mēs no dzīvniekiem atšķiramies ar brīvību. Dzīvnieki esot nebrīvi, jo tos vada instinkti. Manuprāt cilvēks ir brīvību alkstoš un mīloš dzīvnieks.Pat tādā gadījumā, ja šis dzīvnieks iegūst brīvību uz citu (cilvēku) brīvību rēķina. Jau antīkajā Grieķijā nebrīvie un vergi netika uzskatīti par pilnasinīgiem cilvēkiem un tādi bija tikai vīrieši, polisas pilsoņi, vecumā no 20 gadiem. Tāpēc varu secināt, ka cilvēks ,alkstot pēc brīvības, rīkosies neatkarīgi no sava veselā saprāta vai kopējā labuma, līdz ar to šāda veida rīcība ir saucama par instinktīvu. Lūk, piemēram, ja es būtu cietumā un pēkšņi sabruktu sienas, (pajautājiet to sev) vai es bēgtu no tā? Lai gan tajā pašā laikā mēs apzinamies, ka varam tikt noglaināti. Lielākais vairums bēgtu pat nedomādami. Tātad cilvēki ir dzīvnieki, kuru glavenais instinkts ir tieksme pēc brīvības.
Cilvēks arī esot domājoša, saprātīga būtne. Aplūkosim visu pirms vārdu domāt un saprātīgs pēc būtības. Tātad, pirmkārt, domāt nozīmes, kuras attiecas uz šo gadījumu būtu:
1. Veidot spriedumu, izdarīt secinājumu.
2. Būt kādos uzskatos (par ko), spriest (par ko).
1. Spriedums- apgalvojuma veidošana, kura mūsdienās ir šabloniska lielākajā daļā- jau iepriekš ietekmēta. Tas pats atttiecas uz 2. definīciju viedokļa, pārliecības un spriedumu veidošana (par kaut ko), kas visbiežāk ir atkarīga no mūsos iedēstītajām pārliecībām vai zināšanām, ticībām un uzskatiem, kā arī no sabiedrības apkārtējās sociālās un ekonomiskās vides.
Sparātīgs:
1. Spēja pareizi un radoši domāt un spriest.
Te nu nāk subjektivitāte un relatīvisms it visā. Par radošu domāšanu es domāju varu neizteikties plaši tā kā mūsdienu industriālajā sabiedrībā radošums nav nepieprasīts- tikai darba rokas un smadzenes instinktu līmenī tur, kur mašīnas un datori netiek galā.
Tālāk pareizi domāt??? Ko vispār tas nozīmē pareizs?(Tāds, kas atbilst īstenībai, arī patiesībai, noteikumiem, normām, prasībām, pieņemtajai kārtībai.)Par īstenībām un šķitumiem cilvēce vēl ilgi nespēs atbildēt un kā zināt, ka normas un likumi ir patiesi izdomātas visu labā un ka tie tiešām ir labi?
Cilvēks ir prātuļojošs dzīvnieks ne domājošs. Cilvēces "izdarības" jau pašos pamatos atgādina un izslēdz iespēju, ka cilvēki domā. To ko mēs darām ikdienā sauc par izvēli starp kaut ko, nemitīga kaut kā atcerēšanās, reinterpretācija, instinktu prerogatīva, kura ir attīstījusies laika gaidāt augto sabiedrības prasībām. Ēdīšu to vai to, vilkšu to vai to, 12*12= 144, Rīga dibināta 1201.gadā, jāaiziet pakaļ ēdienam (jo nosprāgšu badā), jāizmazgā bikses, jo nosals pakaļa un iet ar netīrām vienkārši nozīmē tikt pasludinātam par "autsaideri" (izstumto) vai izraidīto no sabiedrības/sabiedrības grupas.
Jā, prātīgi neesam bijuši, ja nu vienīgi tajos saprāta uzplūdu viļņos, kad cilvēce iemācījas rakstīt un lasīt, un radīt pa kādam domājošam indivīdam. Un šie te domājošie indivīdi viss biežāk ir baltie zvirbuļi. Kā piemēra- Einšteins, Russo, Kants, Voltērs, Sokrats, Aristotelis, Platons, Napoleons, Markss, Loks, Hobss, Ļeņins un citi pūkaini zvēriņi.
Cilvēki, uztver lietas tik sarežģītas, cik vienkāršas mēs tās padarām (un otrādi). Ir liela māksla būt laimīgam ar to kas ir, nevis būt Brandiem, kuri pieprasa visu vai neko un visbiežāk saņem neko.
Taču arī par Pēriem Gintiem būt nav jēgas, kuri bailīgi neuzdrošinās paust un īstenot savas vēlmes pilnībā, savu kompleksu vai mazvērtību dēļ.
UN to visu adaptējot mūdienu Latvijas apstākļos daudz kas kļūst pavisam skaidrs. Kirstāl skaidrs, par to kā mēs esma tik tālu nonākuši.