| |
[Aug. 10th, 2010|10:00 am] |
|
kad kāvāmies ar tēti, vienmēr beidzās, ka viņš izgrieza rokas aiz muguras vai citādi mani padarīja nevarīgu un prasīja "Tu padodies?! Padodies?!". bet es nevarēju lepnumam pārkāpt, par spīti visām sāpēm. viņam to vajadzēja zināt. bļaģ, bet kā sāpēja tad, bļaģ. parasti kāds iejaucās, bet pāris reizes es teicu jā. |
|
|
