| Tev būs būt labam |
[Jan. 7th, 2010|06:48 am] |
Lai tu būtu labs cilvēks, tev ir jābūt labam, apzinīgam, paklausīgam, godīgam, kārtīgam, tu nekad nedrīksti melot, tev ir jābūt pieklājīgam, laipnam, pateicīgam, tu nedrīksti lamāties, tev ir jābūt tikumīgam un tiklam, tev ir jābūt atbildīgam un vienmēr jārāda priekšzīme citiem un jāaizrāda citiem, ja tie nerīkojas labi, jāpalīdz vājajiem, tāpat arī jābūt drosmīgam un varonīgam, centīgam, čaklam un izpalīdzīgam, tu nedrīksti kauties un nodarīt pāri citiem, vienalga, kāds tas cilvēks būtu, tāpat nekad nepārkāpsi noteikumus un būsi akurāts, nelauzīsi doto vārdu un nekad nebūsi rupjš, tu nekad nesmēķēsi, nelietosi alkoholu vai narkotikas, tu vienmēr rīkosies ētiski un pašaizliedzīgi izpildīsi savu pienākumu, tāpat tu vienmēr ...
Vai neizklausās lieliski, ne? Ņemiet 2-3 no augstāk minētajām sastāvdaļām un stingri ievērojiet visu laiku, jūs būsiet atklājuši līdzekli savas dzīves sabendēšanai. Lai paātrinātu un iegūtu lielāku efektu, pievienojiet pēc saviem ieskatiem citas sastāvdaļas un tikpat rūpīgi uzraugiet.
Nespēju noticēt, ka tagad, gandrīz pēc divdesmit gadiem, es šo sapelējušo apmetumu kaļu nost no savas apziņas sienām. Bija jāpaiet tik ilgam laikam, lai es pa īstam saprastu, ka ar to kaut kas nav fundamentāli kārtībā un kārtībā nav nekas. Bija jāpaiet laikam, lai pa īstam apzinātos, ka, ja dzīvei ir ar kaut ko saistība, tad tā vismazākā mērā ir ar morāli un es nespēju sevī atrast lielāku kļūdu, kā to, ka ne reizi es neesmu ieskatījies patiesajā pasaulē, bet tās kroplīgajā jābūtības ģindenī.
Katrs, kurš ir gribējis būt labs labā dēļ, beigu beigās ir dabūjis muļķa kuli. Un tiešām, akli sekojot katrai no šīm vērtībām, tikai tādēļ, ka tā ir laba, nezinot neko par laikmetu, no kuras tā nākusi, persona ir nolemta ik reizi brāzienam par savu aplamību.
Pa šo, nekritisku sekošanu visām šīm vērtībām, ļaunāka un nekrietnāka var būt tikai viena lieta, par kuru vajadzētu spriest bargākos sodus – bērnu prātu samaitāšana ar visām šīm grabažām, tās īpaši nešķirojot un ļaujot tām nogulsnēties par sirdsapziņu. Trakā kārtā, tas tiek darīts vēlot bērniņam visu to labāko. Cik gan nav bijušas reizes, kad esmu vēlējies nodoties priekiem un būt dāsns pret sevi, bet mani šī aizkapa sirdsapziņa balss ir bargi apsaukusi, cik gan reizes tā mani nav padarījusi par nožēlojamu muļķi! Es noteikti sameklēšu to neliešus, kas bērnībā manā sirdsapziņā ir sastūķējuši šitādas figņas un pateikšu, ka tā nedrīkstēja darīt.
Tagad ir tikai divas lietas darāmās.
Pirmais, es gribu būt patiesi gādīgs tēvs savam bērnam un tādēļ, es viņam vēlos piešķirt pašus noderīgākos netikumus, kas vairotu viņa labklājību, īpašības, kas viņa darītu sabiedriski patīkamu, kā arī vienlaikus apveltīt viņu ar mēra izjūtu un mākslu nejust kaunu, nejust negodu un apiet likumus; es nespētu sava bērna pasauli piepildīt ar šausmām no pirmās rindkopas.
Un, otrkārt, man bez žēlošanas jāizravē šo bezdievīgo dzīvībassūcēju biezokni un tā augsnē jādēsta savas vērtības un savi tikumi – ja ap kaut ko ir jāgriežas, tad vislabāk ap sevis atrastajām asīm. Un lai viena no pirmajām vērtībām skan – Tev nebūs būt garlaicīgam un divreiz vienu un to pašu vārdu teikt! |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}