Beidzās mani Ziemassvētki ar puņķīšiem degunā.
Pēdējās divas dienas dzīvoju, lai ēstu. Nu, arī patīkama pārmaiņa. Šodien gan vairāk neko par Coldrex un burkānu ar kafiju negribās.

Nekas nemainās. Nekādu citādu domu vai apņemšanos (pēdējos trijos gados, šķiet, man ts bija kļuvis aktuāli - ap Ziemassvēktkiem ko apņemties un pārskatīt iepriekšējā gada apņemšanās. Un tad es jutu, kā es pa gadu esmu izaugusi, īstenībā vienīgais labums no tā visa).

Gribētos ko uzrakstīt, bet nav par ko. Īstenībā ir, bet tie banalitātes kalngali, ko no sevis spēju izspiest, tie mani pašu tracina, par citu nervu graušanu man pat domāt negribās. Bet es vienalga ceru, ka mani paņems uz tiem kursiem. Un balstos es uz tik muļķīgu ieganstu, kā mazākā konkurence šajā žanrā. Smieklīgi. Kļūdu man ir vairāk kā sparašanas. Nē, nu dažreiz es tiešām sāku aptver sava stulbuma postošo iedarbību.

Pirmo reizi 18 gados man ir balta apakšveļa, kas man arī pašai patiktu. Lūk, atradu arī kādu labumu no Ziemassvētku dāvanām, kuras jau labu laiku tiek pirktas tāpēc, ka vajag.

Rīt mēģinājums, pēc nedēļas būs jauns gads. Es nezinu, kur likties.