grūtums
« previous entry | next entry »
May. 27th, 2008 | 03:55 pm
cita manā vietā būtu sēdējusi un zvanījusies draugiem, muldējusi kaut ko par nagu profilaksēm un frizieriem un cik dārgs solārijs. bet ne es. es jau neesmu tāda. es tikai sēžu un klusēju. tikai šķiet, ka viņi nav pieraduši pie tādas meitenes, viņiem mājās ir kaudzēm tās pirmās. man ļoti nāk miegs, es nevaru sagaidīt, kad tikšu mājās gulēt. bet vēl tikai jāpieskata mazais puikiņš, mans puikiņš, puikiņš ar diviem zobiem un siekalainām bučām, mazs mīļš puikiņš. kad viņa vecāki aiziet, es iedomājos, ka tas varētu būt manējais puikiņš. baltās zeķubiksēs, baltiem maziem pirksteļiem, zilām ačtelēm. mans mīļais puikiņš.
dažreiz mani piemeklē tādi kā zibens spērieni. tad es varu uzdot jautājumus un skaidri saklausīt atbildes. kā vakar rimi. tāda pēkšņa apjausma, ka mana dzīve ir sūds, nulle. tur visi tie pārīši un mammiņas ar maziem puikiņiem un noguruši ģimenes tēvi uzvalkos pēc darba. viņi visi nekļūdīgi zina, ko ņemt no plauktiem. viņi zina, ko viņiem vajag. biezpiena sieriņi, gaļas gabaliņš. zina, ko gribas. un tad tur stāvu es, kas izstaigā cauri visam veikalam, nepaņemot neko, un tad iet vēl vienu apli un mēģina kaut ko paņemt, iebāž groziņā makaronus un rīsus, ko lai vēl paņem? ko vēl groziņā liek normāli cilvēki? un tad tas jautājums - kāpēc man pasaule neko nedod? kāpēc mana dzīve ir kā bezgalīgs, garlaicīgs, vienveidīgs stāsts, kāpēc man tā riebj dzīvot? un tad tā atbilde - tāpēc, ka tu pasaulei arī neko nedod. ā, jā, tāda apjausma, ka esmu bezmērķīgs resursu izšķērdējums, jo es jau neko neražoju no sevis. o, par mani pat nodokļus nemaksā. es nejūtu savu jēgu, lūk.
es lēnām atsakos no visiem cilvēkiem. grūžu viņus nost no sevis. piektdienās prom uz laukiem, tur neviena nav, man riebjas cilvēku pūļi. man riebjas tirdzniecības centri, pilnas ielas, pārtiji, pasarg dies.
un es nevaru aizbraukt un es nevaru palikt, un tad ir grūti un gribas tikai gulēt, gulēt, gulēt un nemosties no rītiem, un nenākt atkal uz šejieni, un nesēdēt, un neklusēt, bet zvanīties draugiem, muldēt kaut ko par nagu profilaksēm un solāriju cenām, un būt atkal visā iekšā kā toreiz, un beigu beigās atkal pazaudēt sevi, un atgriezties turpat.
dažreiz mani piemeklē tādi kā zibens spērieni. tad es varu uzdot jautājumus un skaidri saklausīt atbildes. kā vakar rimi. tāda pēkšņa apjausma, ka mana dzīve ir sūds, nulle. tur visi tie pārīši un mammiņas ar maziem puikiņiem un noguruši ģimenes tēvi uzvalkos pēc darba. viņi visi nekļūdīgi zina, ko ņemt no plauktiem. viņi zina, ko viņiem vajag. biezpiena sieriņi, gaļas gabaliņš. zina, ko gribas. un tad tur stāvu es, kas izstaigā cauri visam veikalam, nepaņemot neko, un tad iet vēl vienu apli un mēģina kaut ko paņemt, iebāž groziņā makaronus un rīsus, ko lai vēl paņem? ko vēl groziņā liek normāli cilvēki? un tad tas jautājums - kāpēc man pasaule neko nedod? kāpēc mana dzīve ir kā bezgalīgs, garlaicīgs, vienveidīgs stāsts, kāpēc man tā riebj dzīvot? un tad tā atbilde - tāpēc, ka tu pasaulei arī neko nedod. ā, jā, tāda apjausma, ka esmu bezmērķīgs resursu izšķērdējums, jo es jau neko neražoju no sevis. o, par mani pat nodokļus nemaksā. es nejūtu savu jēgu, lūk.
es lēnām atsakos no visiem cilvēkiem. grūžu viņus nost no sevis. piektdienās prom uz laukiem, tur neviena nav, man riebjas cilvēku pūļi. man riebjas tirdzniecības centri, pilnas ielas, pārtiji, pasarg dies.
un es nevaru aizbraukt un es nevaru palikt, un tad ir grūti un gribas tikai gulēt, gulēt, gulēt un nemosties no rītiem, un nenākt atkal uz šejieni, un nesēdēt, un neklusēt, bet zvanīties draugiem, muldēt kaut ko par nagu profilaksēm un solāriju cenām, un būt atkal visā iekšā kā toreiz, un beigu beigās atkal pazaudēt sevi, un atgriezties turpat.