Esmu nogurusi. No visa. No sevis. No apkārtnes. No tām sasodītajām emocijām, kas iekšas griež kopā. Bet ne jau ātri, tā lēnām, izbaudot katru iegriezto milimetru. Tā vismaz man pašai šķiet.
Sēžu pilnīgā klusumā ar sevi. Viens pret viens ar sevi. Un klausos. Bet prātā ir tikai tukšums un pilnīgs bezsvara stāvoklis. Klusums šādās dienās ir visdziedējošākais. Sēdēju šodien parkā uz soliņa, kadrēju apkārtni un sajutos tā ļoti ļoti viena. Tāda pilnīga nolemtības sajūta par visu. Rakājos sevī un meklēju to sajūtu izslēgšanas pogu, bet nav. Dažkārt šķiet, ka man ir vairāk par vienu sirdi. Jo tas viss, kas man ir iekšā ir krietni vien par daudz, tādam mazam cilvēkam kā es.

Varbūt es vienkārši esmu ļoti jauna uz šīs pasaules. Varbūt šī ir mana pirmā dzīve un es vienkārši vēl neko nesaprotu. Manī nenāk nekas no pagātnes, kas palīdzētu izprast un iedzīvoties. Tad varbūt nākamajā man būs vieglāk. Nesajukt.