Viņš raksta pat pēc tam, kad sen esmu pateikusi, ka neko vairāk par mīļākā statusu nevaru piedāvāt. Apņēmības pilns, laikam. Es pieļauju, ka Viņš mani mācētu darīt laimīgu, pieņemtu manas kaprīzes, pārdzīvotu histērijas. Man droši vien būtu liela daļa no kārotā, Viņš mani aizvestu uz Munameģi un tā. Tas būtu pa īstam, no sirds. Es pat domāju/ zinu, ka ar Viņu man nekad nebūtu jāuztraucas, jāprāto kur Viņš ir, ar ko, ko dara. Viņš būtu īsts, bez liekulībām, lišķēšanas un medus liešanas. Ar Viņu būtu viegli.
Es vēlos, lai ir viegli, bet ne tā!
Ej nu saproti, kas man tai galvā.