laiks

Šodien diskotēkā. Sēžu un domāju, cik viss ir prasti un aprobežoti-alkohols, grābstīšanās, bezg(k)aun(m)ība un, ka es  jau nu galīgi tāds negribu būt. Bet es sēžu. Un tie citi ālējas. Nu un. Visi tāpat zin, ka esmu labākais dejotājs. Un varbūt arī nevajag man visu laiku dejot. Šo dejošanas trūkumu apmierinu stundu padejojot un ccau. Basta.
Izeju ārā. Haotiski skrien sniegs. Tās laikam manas pārdegušās domas. Gribu būt tāds kā viņas. Absolūtā haosā. Bet esmu mācīts ieturēties rāmjos. Tāpēc droši vien arī nespēju būt harmonijā. Ar ko?...
LAbošos.
Tikai jāsadabū kāda būdiņ meža vidū, kur var spiegt un skraidīt pliks pa pagalmu.
Bet šito visu pārgudro domu tapat pēc 3 minūtēm aizmirsīšu.
žēl, ka līdzi nav paķēries blociņs.
Tas vispār kaut kur ir jau nepiedodami noputējis.
Un vēl.... šito nenormāli garo murgu tāpat līdz beigām neviens neizlasīs. Un nevajag ar. Tāpēc, droši vien, te varu paskriet pliks. Bet vairs kau-kā negribās.

Turpinājums neizbēgami sekos...