Nav lielāka grēka, kā piedod sev savu mīlestību.
Un es tev to nelūdzu. Es krītu uz saviem ceļiem pie tavām kājām ar asarām, kuras es nekad neraudāšu par savu nedarīto grēku, jo biju par vāju.
Es lūdzu tevi atplēst manu ādu un atdalīt manus baltos kaulus, lai iestiklotu kā pieminekli, atstātu vēsturei kaut ko arī no manis, lai pēc tam cilvēki muzejā varētu rādīt ar pirkstiem un smieties, sak, viņa arī reiz kaut kas bija.
Un tikai tad mūžība būs mani izpirkusi, un es varēšu atdzimt, lai kristu no jaunu un atkal apkaunot sevi, bet tieši to arī vēlos, jo vēlos sāpes, lai mīlētu.
Suņi mīlēs un pielūgs manus kaulus vēlmē tos saplosīt.
Savu ādu izklāšu pār debesīm, aizsedzot zvaigznes, un tieši tavu zvaigzni es aizsegšu, neļaujot cerēt uz patiesību. Es melošu debesīm, izlikdamās par zemi un melošu cilvēkiem, aizstājot varavīksni, jo manas asaras būs tās, kuras mirdzēs lietus lāšu vietā, atstarojoties asinīs un acīs, kas degs slimīgā spīgmē un ārprāta lēkmē, un tikai tad, kad es izkusīšu atomos, es sākšu pa īstam būt, jo caur porām iespraukšos ikvienā, kas elpos, sējot savu mācību un vedinot uz savu grēku par neizbēgamo mīlestību. Likšu triekt ellē tos vārdus „bez viņa es nevaru”, un suņi ries par maniem kauliem un karavāna ar mani savā starpšūnu telpā dosies tālāk.