Domāju esmu pelnījusi, tapēc darbu beigšu bez 15 četros, aiziešu pēc karstas kafijas tases, savākšu mantas un nesteidzīgi pavadīšu 10 minūšu vienatnes momentu darba virtuvē, apēdot vienu,jāuzsver-šokolādes, konfekti, tad
piekārtošu matus sabužiunot tos nevīžīgā jauneklīgā juceklī, uzziedīšu higiēnisko lūpu krāsu uz savām trauslajām lūpām, mēģināšu, skatoties uz savu nolāpīto spoguļattēlu, sev ieskaidrot, ka esmu daiļa, izsliešos savā cēlajā stājā, un tad neuzvienu neskatoties traukšos garām cilvēkiem, kā neredzama dvesma!
Izbaudīšu to prieku par sevi patīksmināties, ejot uz staciju tieši pret spoguļ sienu, lai tūkstošreiz redzētu kā es pārvietojos tiši sev pretī un kā mati manā ātrajā gaitā plīvo aiz manis.

Kapēc es kautrējos, no tā, ko apkārt esošie par mani domās, par manu izskatu utt.
Ja reiz patiesībā - Neviens pat nau ievērojis, ka atrodos līdzās?!

noslieces..jā -uz laika izšķiešanu , jo nestrādāju, bet gvelžu savas tūļītējās domas, tās iepriekš neapstrādājot, un neizvelkot liekos teikumus,
ai, tas mani nemaz neuztrauc, jo tāpat pēdējā laikā, mani neviens neuzklausa, un nav kam izteikt savas sajūtas, ..

Mājup ceļā, jādodas iepirkt paika rītdienas braucienam uz Balto Pieču pārtiju, jutīšos kā pasākuma jubilāre! :)