aptumšotā versija - pēcvasaras paģiras

jau gads apkārt, kopš rakstu savus melanholiskos teksteļus šeit, cibā, aplis ir noiets, viens no daudzajiem, par kuriem kāds rakstīja: "gadumija manā ādā. vēl viens aplis manā aurā. gadskārta. gadskārtas ir kā apļi ūdenī – kāds pirms [...] gadiem iemeta akmeni, un katru gadu ūdenī iezīmējas aplis, aizvien vājāks un vājāks. līdz pamazām izzūd."

zinu, ka, rakstot šeit, neesmu kļuvis ne par matu labāks. ar katru izlasītu tekstu, apmeklētu vietni, pieradinātu draugu drīzāk ļaunāks, svešāks un vienaldzīgāks. cik tālu...? es vakar iedomājos, atvadu peldē prom no vasaras. cik tālu... un runa nav par telpu, lai gan es biju dīvainā, kustīgā telpā. drebošs, dziļi piesūcies tanca-farra sarkanvīnu, tumšām peldbrillēm uz acīm, lai mēness neapžilbina, es ieniru baltā, putainā jūrā, es iepeldēju dziļi un - kāda afrodīte? - vairs nesapratu, uz kuru pusi krasts. es zinu, tev (jums visiem) ir bijušas šādas - arhetipiskas - bailes sajaukt debespuses. tās ir pārejošas. viss patiesībā ir labi. es tikai sabiezinu krāsas. es tikai kuļu putas.

atbilde uz šo domās formulēto jautājumu ir "o, ļoti tālu". jo vienmēr ir viļņi, kas iznes krastā. vienmēr ir (dura) cerība, kas nemirst ne pēdējā, ne sitama. ka viss būs tā, kā tu vēlies. un pat tā, kā tu neuzdrīksties vēlēties.