Pasaule griežas. Tik daudzus tā ierauj nebeidzamā atvarā. Un kāda daļa no tiem vairs neuzpeld. Lielākā daļa tā īsti nekad vairs līdz augšai netiek. Tumša, bezgalīgas dzelme, kas lēnām notrulina, pagaida, kamēr rutīna un iekšēja bezspēcība paralizē, un tad lēnām, pavisam lēnītēm noindē ar iekšējās sagrautības indi, cilvēkam pašam to nemaz nemanot. Tikai vienā brīdi attopies, ka ir sanācis nekas no sākumā tik plašā daudz kā. Iespējas un cerības ir pārvērtušās bezvērtīgos gruvešos, kas vajā katru reizi, kad atsakties pagātnē. Uz priekšu dzen vēlme izdzīvot, viss ir zudis. Īsti vairs nekā nav, bet tai pašā laikā negribas laisties vaļā no tā, kas vēl atlicis.

Cilvēks bez sapņiem un mērķiem vairs nav cilvēks. Un vienmēr var būt vēl labāk, lai nekad nezustu iespēja tiekties pēc kaut kā.