| GH Microsoft |
[Feb. 20th, 2005|01:30 pm] |
Kārtējā galda hokeja propagandas akcija piektdien bija saplānota Jumurdas muižā, kur Maikrosoftam labpatikās rīkot banketu saviem kadriem. Tā kā vienīgais reālais galdu vedējs mums ir Raivis ar savu aizvēsturisko agregātu, nebija īpaši grūti prognozēt, ka bez piedzīvojumiem šis brauciens nepaliks.
Pirmās problēmas radās, mēģinot mūsu galvenajam Latvijas apbraukātājam apgaismot, kur atrodas Ērgļi un kā uz to pusi izbraukt no Rīgas. Par laimi, Ulbroku un Līčus viņš zināja, tālab šis jautājums tika atrisināts pēc principa "brauc uz Līčiem un dragā tālāk".
Tomēr ar tālākdragāšanu radās zināmas problēmas. Akurāt Līčos, kad maģis tobrīd dziedāja: "Aptur' zirgu, nelaid rikšos, labāk uzdziedi ko, draugs,- gan jau es ar bēdu tikšos, es, kas viņas acuraugs",- Raivis apturēja savu Iževskas "maskavieti", lai ap Centrālajiem Elektrotīkliem pie gaismas aplūkotu tarantasa ekstremāli garaiņojošo tvaika dzinēju. Noskaidrojās daži sīkumi, piemēram, ka ir caurs radiators. Pēdējo jautājumu mēs mēģinājām atrisināt, paņemot visas tukšās pudeles,aizejot uz CET un turējā tualetē tās uzpildot ar H2O (jāteic, ka es vēl neuzmanības dēļ tur visu pamatīgi pielēju). Tomēr kad nu ūdens bija sagādāts, izrādījās, ka verķis vienkārši neiet. Dzirxtele leca, bet nepietiekami tālu :) Inženieris Raivis savā tradicionālajā pārliecībā, ka visu var ātri sataisīt tā, lai tas kaut uz puņķiem, bet kustētos, ķērās pie remontiem, kamēr es, no mašīnām un tehnikas praktiski neko nesajēgdams, atzinu par labāku nemaisīties pa kājām un vienīgi laiku pa laikam ieminējos, ka vajadzētu uzzvanīt Raivja draugam Sandim, kurš varētu mūs izglābt ar savu mašīnu, ja piektdienas vakarā vēl nav aizņemts un ir skaidrā. Galu galā, kad līdz noteiktajam ierašanās laikam bija atlikusi viena stunda un simts kilometru, Raivis atzina, ka labākas izejas nav, un tika sarunāts, ka Sandis atbrauks un aizvedīs mūs ar galdu kravu uz vietu. Mums ļoti paveicās, jo Sanda mobīlais bija izlādējies un izdevās viņu satrāpīt pa dzīvokļa numuru, lai gan viņš jau bija plānojis tobrīd atrasties citur. Vēl mums paveicās arī ar Maikrosofta labvēlīgo attiexmi - viņi izrādīja izpratni par mūsu "uzkāršanos", iespējams, pieredzes rezultātā ar savu produkciju :) , un piekrita pagaidīt.
Vēl pa šo laiku man nācās pabrīdināt dažus cilvēkus, lai tie necer uz vietu Raivja mašīnā rīt - lai kā man negribētos vienu no šiem cilvēkiem paturēt klēpī, tomēr man bija skaidrs, ka Raivja parasti pamatotais optimisms par savām spējām uz rītdienas turnīru Jūrmalā atkal sabāzt mašīnā divreiz vairāk, kā tas teorētiski iespējams, šoreiz negarantēs aizvešanu. Rūķim Gimli, ar kuru es savulaik Raivi salīdzināju kopš laikiem, kad viņš enerģiski vēzējās ar cirvi savā pagrabā (sk. te) , šī neapšaubāmi nebija no veiksmīgākajām dienām.
Izrādījās, ka ar savu mašīnu pusPSRS izbraukājušais Sandis nezina ne Ērgļus, ne Līčus, toties zina Ulbroku. Tā nu viņš neriskēja braukt pie mums no Valdlauču apkaimes pa apvedceļu, bet devās caur Rīgas centru. Piektdienas vakarā šis maršruts viņam atņēma vairāk par stundu. Ieradies, viņš pavēstīja, ka steigā aizmirsis dažus sīkumus, piemēram, "roratslēgu", ar ko atvērt benzīnbākas vāciņu. Tā kā benzīns viņam bākā esot uz 50 km no atlikušajiem 100, pēc tam vienīgais ceļš būšot kādam turēt rokā benzīnkannu, kura caur šļūteni pa logu tecinās benzīnu tieši motorā.
Par laimi, man ir pieredze braucienos ar Raivi, tālab es uz tādiem uzvelku savu bomziskāko apģērbu. Sandim aizmugures sēdekli aizvieto izcili netīru lupatu jūklis, kuru šoreiz izdaiļoja vairākas ar benzīnu nolaistītas kannas un hokeja galdu lērums - kuru izturības pakāpe nav pietiekama, lai uz tiem sēdētu (ir gan mums galda hokejā viens psihiski slimais, kurš to neapjēdz). Tā nu es iekortelējos tur - uz pulvera mucas būtu daudz komfortablāk, jo tai vismaz ir līdzena virsma. Jutos kā tas mazais Jānītis no anekdotes, kuram, kamēr citi spēlēja autosacīkstes, bija jātēlo benzīnkanna - jāstāv stūrī un jāsmird. Tiesa, tā kā ne Raivim, ne Sandim logi ciet īsti netaisās, viss izvēdinājās pietiekami efektīvi.
Sasniedzot Kangaru kalnus, nacionālā trase #4 pārvēršas par šauru un izcili līkumotu neasfaltētu sniegotu kalnu serpentīnu kā kaut kādā tur Tadžikijā, kuru atdzīvināja tikai pretī nesošies baļkvedēji. Uz brīdi mēs sabijāmies, vai tumsā neesam nogriezušies kaut kur nost, bet es apliecināju, ka viss ir normāli un kopumā mēs tomēr virzienu saglabājam. Ātri vien arī apstiprinājās, ka braucam kur vajag. Vienīgā īsā maldīšanās bija Ērgļos, kur nebija vietā uzlikts ceļrādis pagriezienam uz Jumurdu, bet arī tas atrisinājās ātri.
Jāteic, ka benzīna pietika... nu gandrīz. Likās, ka dzinējs uz beigām smeļ degvielu ne vairs no tvertnes, bet no paralēlā Visuma, tomēr arī tur rezerves reiz izbeidzās un mēs apstājāmies 2 km no Jumurdas. Stāvēdami tur, mēs akurāt apskaidrojām MS pa tālruni, ka braukšana turpinās un nupat būsim klāt. Apkārt gan viss atgādināja Aļasku Džeka Londona laikos (ja kāds nezina, Rīga ir ar Aļasku uz vieniem platuma grādiem un globālā sasilšana draud mūs novest līdz tādam pašam klimatam). Lai vai kā, galu galā mēs sasniedzām galamērķi - Jumurdas muižas pirti, kur puspliku skuķu-dejotāju bariņa klātbūtne apliecināja, ka esam īstajā vietā.
Izrādījās, ka mūsu organizatoru spējas večiem nemaz nav vajadzīgas. Turnīrā klāt bija viens pats Raivis un arī tas īsti nezināja, ko iesākt - MS visu darīja paši ar savām "lietotājam draudzīgajām" metodēm. Mēs ar Sandi tikām tapām nometināti konferenču zālē, kuru dejotājas lietoja par ģērbtuvi un tālab tur viss bija pilns ar viņu mantām. Par laimi, mums viss beidzās, pirms viņām to atkal ievajadzējās. Tā kā rādīja tikai Latvijas un vācu kanālus (kuri izcēlās ar stulbumu), aprobežojāmies ar "Panorāmu" un vācu garo multeni par Vinnija Pūka tēmu - tas bija vērtīgākais no >10 vācu satelītkanālu piedāvātā. Pa starpām sadalījām Sanda paķerto ēdamo (es biju pārāk paļāvies uz iespēju nopirkt kaut ko pa ceļam). Jumurdā Sandis arī pielietoja barbarisku, toties (un tādēļ) efektīvu metodi - vienkārši ar cirvi un āmuru izsita caurumu benzīntvertnes vāciņā, tā gūstot iespēju to atkal pieliet.
Mājupceļā atmiņā iekrita tikai biežā svaidīšanās apledojušajos līkumos, lai gan Sandis brauca visumā mierīgi. Ceļa kaisītājiem šī laikam nebija bijusi darbdiena, vai arī Sanda protektori nebija formā. Sasniedzot vietu, kur sērīgi ceļmalā stāvēja koši dzeltenais apbuktētais aparāts, abi mašīnu profi sāka to pētīt un ātri vien apjēdza, ka sadalītājs ir pilns ar ūdeni (vismaz tā es viņus sapratu) un atliek bišķi pastrādāt ar lupatu. Pilnīgi to izdarīt lauka apstākļos neizdevās, tomēr "moskvičs" tika palaists un kādu laiku kustēja ar 30 km/st. Galā tapa lemts, ka aizvilkt viņu līdz mājām tomēr būs ātrāk, kas arī īsā striķī tika paveikts.
Visā šajā braucienā man nepārtraukti radās prātojumi par savu lomu šai lietā, jo šoreiz es biju tīrais balasts. Galu galā nolēmu sevi pozicionēt par expedīcijas hronistu. |
|
|
