"Reiz es baidījos, ka nespēšu mīlēt ne vienu cilvēku tik spēcīgi kā sevi pašu. Nespēšu apbrīnot, kā savu atveidojumu plastikāta kartiņā vai veikalu vitrīnās. Nedomājiet, ka esmu egoiste, vai patmīlīga maita, nebūt ,nē, vienkārši baiļojos, ka ne viens cilvēks man neliksies gana labs, lai viņa dēļ, ne tikai kājas platāk pavērtu, bet tik pat plaši atdarītu savu sirdi. Tas likās neiespējami. Jau vairāk kā divdesmit gadus, ieskaitot pirmos piecus, kurus aizvadīju bērnudārza utainajā kolektīvā, biju neapzināti meklējusi to vienīgo, kas elpai liktu aizrauties un visai pasaulei sabrukt, lai radītu savu pasaku karaļvalsti. Divdesmit nožēlojamus gadus manā dzīvē nebija nekas vairāk kā sekss. Sekss bija visu attiecību virsotne un kādam laikam ar to pietika, bija patīkami savas kailās krūtis piespiest pie kāda sasvīdušā auguma un sadegt vienās liesmās un tomēr, vienmēr bija nedaudz par maz. Vienmēr uzmācās slimīga doma – ir jābūt kaut kam vairāk, par pamošanos paģirainā rītā līdzās puisim, kura vārds ir izbalojis kā visu pārējo izklaidu vakari.
Cik gan to dienu bailes tagad bija muļķīgas! Tomēr atjēdzoties garšļaukus, domāt vien par savām senajām bailēm, lai gan to nāvīgais ierocis tagad vērās manā sejā, cenšoties šausmas paslēpt aiz kroplīgā smaida plānajās lūpās. Kaut kas nebija kārtībā, nogājis galīgi greizi un no tumši zilajām acīm sūcās milzīgas lietus lāses.
„Piedod! Lūdzu, lūdzu, piedod!” Drudžaini vārdi plūda pār viņa lūpām.
Ar pāris vārdiem būtu pieticis, lai izkliedētu viņa drudžaino vēlmi izpelnīties piedošanu. Lūpas saviju, lai atbrīvotu vārdus, tomēr skaņa nesekoja. Mēle kā stīvs baļķis slīdēja ar vien dziļāk rīklē.
„Viss būs labi, es apsolu! Viss ir labi! Ak, kungs, piedod man! Es nevēlējos... Es nevarēju tevi sāpināt!” Mikla roka pārslīdēja pār manu seju, kamēr neapzināti centos sagaršot skābekli savās plaušās. Elpot bija kļuvis smagāk, miegs apvārdoja acu plakstus, ar vien nespēju saprast, kam šis viss.
Atbrīvojoties no vēlmes pār lūpām pārbērt vārdus, centos atminēties, kas varēja mani iegrūst šai bezpalīdzīgajā stāvoklī."
Cik gan to dienu bailes tagad bija muļķīgas! Tomēr atjēdzoties garšļaukus, domāt vien par savām senajām bailēm, lai gan to nāvīgais ierocis tagad vērās manā sejā, cenšoties šausmas paslēpt aiz kroplīgā smaida plānajās lūpās. Kaut kas nebija kārtībā, nogājis galīgi greizi un no tumši zilajām acīm sūcās milzīgas lietus lāses.
„Piedod! Lūdzu, lūdzu, piedod!” Drudžaini vārdi plūda pār viņa lūpām.
Ar pāris vārdiem būtu pieticis, lai izkliedētu viņa drudžaino vēlmi izpelnīties piedošanu. Lūpas saviju, lai atbrīvotu vārdus, tomēr skaņa nesekoja. Mēle kā stīvs baļķis slīdēja ar vien dziļāk rīklē.
„Viss būs labi, es apsolu! Viss ir labi! Ak, kungs, piedod man! Es nevēlējos... Es nevarēju tevi sāpināt!” Mikla roka pārslīdēja pār manu seju, kamēr neapzināti centos sagaršot skābekli savās plaušās. Elpot bija kļuvis smagāk, miegs apvārdoja acu plakstus, ar vien nespēju saprast, kam šis viss.
Atbrīvojoties no vēlmes pār lūpām pārbērt vārdus, centos atminēties, kas varēja mani iegrūst šai bezpalīdzīgajā stāvoklī."
ir doma