Pēc tam, kad kaķis gandrīz visā savā aristokrātiskajā cēlumā iešļūc ar ķepām manā laptopā, es nolemju apturēt savu domu viesuli, bet tas neļaujas. Tās sajūtas un ilgas iekšā ir tik dzīvas, tik gruzdošas, ka šķiet, ka mana sirds ir pieņēmusi bezgalības zīmes formu un tāda tā arī taisās palikt. Lai arī cik ļoti es spēju manipulēt ar savām garastāvokļa svārstībām, tomēr es nespēju to pašu darīt ar savām jūtām. Man atliek atcerēties viņa asaras vakar lidostā, un sirds sažņaudzas.. Gulta, lai arī relatīvi maza, šķiet pārāk plaša man vienai, par to lika noprast arī vakarnakts ilgais iemigšanas process, un gan jau liks noprast arī šonakt.