Vakar visu dienu jutos vienkārši drausmīgi – galva plīsa uz pusēm, garastāvoklis nekdāds, kaut kāds dīvains nogurums. Domāju, ka būšu kaut ko nelāgu saķērusi. Vakarā domāju, domāju un beigās izdomāju, ka neesmu dzērusi kafiju, tāpēc tādu izvārīju. Jau pēc dažiem malkiem visa sliktā jušana bija pazudusi. Secinājums: man ir atkarība no kafijas. Iepriekš to īsti nebiju pamanījusi – vienkārši katru dienu vismaz viena tasīte šīs dziras tika izdzerta. Laikam pie šīs atkarības tiku šajā vasarā, kad pēc nogulēšanas līdz 12.00 vai 13.00 galvā bija tāds savāds dullums, kuru noņemt varēja ar vienu kafijas krūzīti. Plus vēl bia jauki tā pie kafijas vienkārši pāris stundiņas papļāpāt ar omu. Viņai vismaz stāsti maz atkārtojas un gandrīz vienmēr ir interesanti.
Man vispār vajag saulīti. Ja visu laiku ir nomācies laiks, man ķermenis nezina, ka ir diena un jāmostas. Visu laiku ir tāda laiska vakara sajūta, kad neko īsti negribas darīt. Sliņku minkām šis laiks ir vislabvēlīgākais un tie arī nekautrējas mīļi pieglausties un sasildīt, līdz ar to atņemot jabkādu apņemšanos beidzot agrāk piecelties un aiziet uz visām lekcijām.