Augusts 15., 2012

20:13 Šodien ar Benu pavadījām pusotru stundu, rokoties pa sarežģītu shēmu, kuras laikā sanāca mazliet parunāties par ne ar darbu saistītām tēmām - grāmatām, teātri un Šekspīru. Un es esmu sajūsmā, jo normālus cilvēkus, kuri spēj parunāt vairāk par saviem iecienītajiem čipšiem un futbolu (man nav nekas pret futbolu, tikai nevajag par to katru dienu malt) ir tik grūti sastapt (vismaz šeit un tagad). Un man galvā ir apjukums. Nezinu kas viņā tāds ir, bet es gribu draudzēties. Bet es nezinu kā to ieguldīt ārpusdarba gultnē. Viņš ir komunikabls, kad viņu uzrunā, un cik pavēroju, visvairāk iniciatīvas uzņemās tikai runājot ar mani, turklāt tādu kolektīva pasākumu mums īsti nav (ja neskaita otrdienas "team breakfast", kur visi pasūtīja taukainas siermaizes, un izvalbītām acīm tās norija, slēpjoties aiz saviem monitoriem). Kā mūsdienās var kādu kaut kur uzaicināt, neliekot domāt, ka man ir kaut kādi slēptie nodomi, ka es nemēģinu krāpt savu draudziņu, flirtēt un ko tur vēl? Jā, es minēju kādu laiku atpakaļ, ka viņam tur plati pleci un kupli mati, bet tik tālu tā pievilcība arī beidzas. Mani interesē viņa smadzenes un mūsu potenciāli lieliskās sarunas.

(1 piebilda | piebilst)

Comments:

From: colder_ Date: 16. Augusts 2012 - 08:57 (Link)

jāļauj ritēt visam pašam no sevis.

(Reply to this)

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi