"bet es ne par ko neatdotu tos vienkāršos rītus mūsējos, bet es ne par ko nepārdotu to kafijas krūzi tavējo..."
skaists kamols kaklā, otrais vakars Antverpenē, ar prieku sirdī klausos latviešu mūziku, kaut visparastāko
cik viss ir bijis skaisti
Aishas Kafijas krūze, piemēram
Bet nu vairs neko, mums jāpārdzīvo tos vientulības mirkļus pelēkos
Jūs jau zināt, man parasti nepatīk tik, teiksim, parasti mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi, bet, ziniet, pašlaik ir pilnīgi vienalga, absolūti jebkas ielīksmo, aizkustina, ir latviski un, galvenais, rada skumjas, kas ir gaišas