Nu jau kādu ilgāku laiku atrodos vietās, kas smaržo daudz labāk nekā tā vieta, kur uzturējos līdz šim. Gaisā virmo svaigi pļautas zāles, attāla ūdens, kaķu un suņu smaržas, reizēm gardu ogu svaigums. Mamma kādu laiciņu nav redzēta. Ļoti, ļoti skumstu pēc viņas. Tagad slapjumu no dibena aizvāc cits cilvēks – tāds krunkains un sauc sevi par vecmammu. Tāda dīvaina mamma, bet arī jauka. Man neizsakāmi patīk, kad viņa mani ieliek ratiņos un ved pa dažādu smaržu pasaulēm. Kamēr notiek kustība, varu mierīgi atlaisties un baudīt šīs dažādās smaržu gleznas. Reizēm var arī piecelties un paskatīties pār ratu malu, bet tas prasa pārāk daudz pūļu. Labāk tēloju aizmigušu. Kādēļ kustība izbeidzās? Gribu vēl! Gribūū! Jauki, ka vecā mamma mani klausa. Varēšu viņu vēl šādi kādu laiciņu izmantot.
Es gribu to cepumu. Rādu omai (saucu viņu par omu, jo tā ir īsāk un vieglāk nekā vecmamma) uz to cepumu un saku: „To, to giba `ie!”, bet viņa man nedod. Es palieku dusmīga un sāku jau spiegt. Tā tak viņai jāsaprot, ka es gribu to cepumu, bet viņa sāk smieties. Man asaras birst par tādu nekaunību, bet viņa vēl pasauc tēti un nu viņi abi par mani smejas. Tik šausmīgs pazemojums. Nekad vairs neko nelūgšu.
Man esot tagad brālīši. Tādi divi neglīti bumbuļi ir, bet ko ar tādiem darīt gan nezinu. Bet tā nav vienīgā pārmaiņa manas ģimenes dzīvē. Es tagad dzīvoju vietā, kas smaržo līdzīgi kā pie mammas, bet mammu es vairs tikpat kā neredzu. Dzīvoju tagad pie omas. Šodien iesim ar viņu uz lielo veikalu. Līdz tam ir tiešām tālu jāiet, bet tas nav nekāds parastais veikals, jo tajā ir iekšā daudz mazu veikaliņu. Man vislabāk patīk viena liela zāle, kur ir dažādi stendi, no kuriem viens ir pilns ar dažādām rotaļlietām, kuras visas man tik ļoti gribētos. Oma reizēm mani uz pāris minūtēm palaiž vienu pašu, lai es varu vairākas reizes apiet šim stendam apkārt. Tik daudz brīvības un tik daudz interesantu lietu. Oma ir atpakaļ ar eklēru. To viņa man nopērk vienmēr, kad mēs uz šejieni atnākam. Eklēri šeit ir visgardākie, jo apkārt ir daudz šokolādes, bet iekšā ir balts krēms. Neciešu, kad baltā krēma vietā ir brūnais, jo tad ir pārāk daudz šokolādes garšas. Vēl viens gardums ir saldējums, bet šodien nav tik silts un man jau ir eklērs, tāpēc skaidrs, ka pie tāda netikšu. Viena no garlaicīgākajām vietām ir telpa, ko sauc par pastu. Man ir vienkārši ļoti ilgi mierīgi jāsēž un jāgaida, kad oma izstāvēs rindu un varēs apmainīties ar papīriem. Bezjēdzīgi un garlaicīgi. Tad mēs iegājām veikalā, kur pārdod milzīgus krūšturus. Oma vienu tādu nopirka. Tas ir tik liels, ka tur varu mierīgi ielikt savu galvu un vēl paliek brīva vieta. Neesmu gan to nekad izmēģinājusi, bet kādreiz varētu. Nu ko, tagad jau laiks doties atpakaļ mājās, kur mūs noteikti gaida Pūka. Oma priekš viņas ir nopirkusi zivtiņas, kas viņai tik ļoti garšo. Gribas arī šovakar paspēlēties. Manas rotaļlietas ir lenta, uz kuras ir daudz, daudz cipariņu, zvaniņš un vēl šādi tādi sīkumiņi, kas atrodas aiz viena skapīša durtiņām. Vienmēr jau var spēlēties ar Pūku, bet viņai ir nagi, kas man dara sāpes . Vēl ir arī viens vecs spogulītis, bet pie tā es tieku tikai tad, kad oma arī ir klāt.
Šodien tētis mani paņēmis uz savu darba vietu, kas smaržo pēc koka un brīžiem ir jāšķauda, jo mazi koka gabaliņi tiek degunā un kutina. Man šodien ir atkal jākāpj uz lielās skatuves kopā ar citiem bērniem. Interesanti, vai drīkstēšu ņemt līdzi savu jauno sarkano somiņu, kurā atrodas viena serenāde, ko drīkstēšu apēst pēc izrādes. Tētis mani aizved uz grimmētavu, kur man uzkrāsos melnu degunu un ūsas. Man jau neko daudz nedara, bet šodien atkal man blakus ir lielais sienāzis. Viņa seja tiek daudz pamatīgāk izkrāsota. Cilvēks vairs nemaz neizskatās pēc sevis. Tante man pieliek asti un tagad man jāiet kopā ir pārējiem bērniem lejā, kur ar mums parunāsies vecā tante, kuru lielie sauc par Singu. Viņa ir tik ļoti jauka. Viņa man un pārējiem bērniem iedod mazas oliņas, kurām apkārt ir krāsains dzelzs papīrītis un iekšā ir šokolāde. Neēdīšu uzreiz, lai nenosmulētos, bet ielikšu savā somiņā, lai apēstu kopā ar serenādi pēc izrādes. Drīz sāksies. Nostājos kā parasti bērnu rindas pašā galā. Tas laikam tāpēc, ka esmu visīsākā. Nekas, gan jau es izaugšu un vēlāk varēšu stāvēt pa vidu un pēc daudziem gadiem pašā sakumā kā lielākā pele. Tagad esmu mazā peļu Minniņa. Pārējie sāk virzīties uz priekšu, tāpēc es viņiem sekoju. Zaķi uzdod mums dažādus jautājumus un pārējie bērni atbild. Esmu ievērojusi, ka viņi vienmēr atbild vienu un to pašu, bet es nekad neesmu zinājusi, kas man ir jāsaka, tāpēc kārtējo reizi vienkārši klusēju. Tā, tagad pārtraukums, kurā mani ieliek katlā. Es īsi nesaprotu, kāpēc to sauc par katlu, bet nu labi. Tā drīzāk ir koka kaste, kuru taisīja man tētis. Viņai ir divas sienas – viena pavērsta pret skatītājiem, bet otra uz vienu no skatuves malām. Aizmugure un otra puse ir vaļā. Pa sānu es varu redzēt tēti, kurš man pamāj ar rociņu. Es arī viņam pamāju. Tā vispār šeit ir diezgan garlaicīgi, bet zinu, ka drīz gar aizmuguri nāks lielais ļaunais ar garu paltraku, kuru man patīk vienmēr paraustīt. Vēl garām parasti skrien zaķis, bet viņam nav nekā interesanta, pie kā pieķerties. Lūk, jau lielais ļaunais iet garām un man atkal izdevās viņu paraustīt. Tagad zaķis. Zinu, ka zaķiem vārdiņi ir Pauks un Šmauks, bet kurš ir kurš nekad neesmu sapratusi. Viens no zaķiem noceļ vāku un izņem mani uz rokām laukā. Visi ir priecīgi mani ieraudzīt, tāpēc smaida un skatītāji priekā aplaudē. Es tak esmu burvīgs bērns, ne? Un šodien man ir līdzi arī skaistā, sarkanā somiņa. Ak, nē! Somiņa palika katlā. Gan jau pārdzīvošu, jo tagad man ir jāsmaida. Patīk man zaķa siltajās rokās. Viņš mani atdod peļu mammai, un visi atkal priekā aplaudē. Drīz jau viss un es tikšu pie tēta. Tētis man dod kaut ko lielu un pūkainu un tam ir cepure. Tā tak Paula Pīlīte! Tāda pati, kāda parasti dzied uz skatuves manā izrādē. Un viņa ir tik ļoti mīksta. Varētu viņai izdomāt kādu citu vārdiņu, bet nekas labāks par Paulu Pīlīti man nenāk prātā. Tāds prieks manī virmo. Paldies, paldies, tēt! Jāapskauj viņš.
Nu jau kādu laiku dzīvoju vietā, kas izteikti smaržo pēc jūras un man šeit ļoti patīk. Mūsu mājā tagad visu laiku valda viegls haoss, kura iemiesojums ir kucēns Rets – melns vilku jauktenis, ar skaistām baltām krūtīm. Vakar viņš sagrauza tēta kurpes, bet tā jau laikam visi kucēni dara. Viņš ir ļoti, ļoti mīļš, bet man nepatīk, ka viņš ir tik liels. Viņa galva ir apmēram manas galvas augstumā, tāpēc es visbiežāk dabūju viņa dāvātās bučas. Parastās ir vienkārši siekalainas un to var arī pārdzīvot, bet ik pa laikam viņam sanāk zobainās un tad gan es uz viņu esmu ļoti dusmīga. Viņam ļoti patīk skraidīt apkārt un tas nozīmē, ka mūsu dārzā viņam ir nedaudz par šauru, tāpēc viņš mēģina pa jebkuru sētas caurumu tikt ārā, lai tiktu uz jūru izskrieties un padzenāt kaijas. Visa sēta tagad ir ar ielāpiem. Tētis pat atveda no teātra dekorācijas, lai būtu ar ko aiztaisīt jaunos caurumus. Bezgala laimīgs viņš izskatās, kad kāds tiešām ar viņu aiziet uz jūru. Parasti vedēji esam es ar omu un tā būs arī šodien. Oma viņu pasauc un mēs jau dodamies pa jūras vārtiņiem prom. Retiņš priekā rej, lēkā un vicina uz visām pusēm asti. Jauki, ka gandrīz pie pašiem vārtiņiem aug korinšu krūms. Tās šobrīd ir tieši pilnbriedā, tāpēc pielasu pilnu sauju un skrienu pakaļ omai, kas jau aizgājusi uz priekšu. Retiņa mīļākā spēle ir skriešana pakaļ kociņam. Viņam tas ir maksimāli tālu un augstu jāuzmet, lai viņš labākajā gadījumā varētu to noķert gaisā, bet parasti vienkārši paņem zobos un atnes atpakaļ, lai var viņam mest vēlreiz. Tagad esam jau pie jūras, bet laikam drīz vien būs jādodas atpakaļ, jo pludmalē esošajiem cilvēkiem nepatīk, ka pie viņiem nāk draudzēties tāds jauks suņuks. Es viņu pasaucu, un viņš pamatīgā ātrumā skrien man pretī. Skrien, skrien un notriec mani gar zemi. Tā viņam gadās diezgan bieži, tāpēc oma parasti noplūc kādu pūpola zaru, lai ir ar ko pabaidīt viņu. Es savējo šoreiz aizmirsu paņemt, bet pati vien esmu vainīga, jo zināju, ka viņš tā darīs. Žigli visi trīs dodamies atpakaļ. Retiņš izskrējies un pakakājis ir, tāpēc viss ir kārtībā. Kāpās atkal mētājām Retiņam kociņu, bet atskrēja divi kaimiņu suņi. Lielais spalvainais esot ņūfītis, bet mazākais kaut kāds jauktenis vārdā Lācis. Ņūfītis parasti nekādas problēmas nesagādā, bet Lācis vienmēr cenšas atņemt Retam kociņu. Kad viņam tas izdodas, tad tas ar savu guvumu skrien prom un cenšas kaut kur noslēpties. Retiņš parasti cenšas kociņu dabūt atpakaļ, bet, ja tas neizdodas, tad vienkārši atrod nākamo, ko, protams, Lācis atkal cenšas atņemt. Abi kaimiņu suņi mūs pavada līdz vārtiņiem, bet oma viņus iekšā nelaiž, lai arī man ļoti gribētos paspēlēties ar visiem trim suņiem.
Vasara beigusies, tāpēc tagad man atkal divas reizes nedēļā ir jādodas uz estētisko skoliņu. Oma parasti mani ved pie rociņas un mēs runājam par visādām gudrām lietām. Tā, tagad pie sarkanās mājas ir jānogriežas un drīz jau būsim klāt. Pirmā nodarbība šodien ir ritmika. Mums jāizpilda visādi vingrojumi un jādejo dejas. Gaidu, kad sāksies putniņu deja, ko es jau zinu no galvas. Man ļoti patīk šīs dejas mūzika. Ai, man izkrita zobs, kas jau pāris dienas kustējās! Tā kā man nav nevienas kabatas, būs tas jānoliek uz grīdas līdz nodarbības beigām. Pēc tam to paņemšu un iedošu omai, lai viņa aiznes mājās un ieliek manā zobu kastītē. Tagad mums liek sastāties visiem vienā zāles galā. Kur palika mans zobs? Nē! oma tagad būs dusmīga, ka esmu to pazaudējusi. Nodarbība beigusies, bet oma tomēr nav dusmīga. Tas labi. Tagad jāiet uz otro stāvu, kur notiks ticības mācība. Vispār tā ir tāda dīvaina stunda, kur sākumā visiem kopīgi ir jānoskaita tēvreize, bet visu pārējo laiku mums stāsta visādas pasakas, kur parasti galvenais varonis ir Jēzus. Populārs varonis. Tagad vienkārši kādu laiciņu jāpaklausās un tad jādodas uz nākamo nodarbību, kas ir pludināšana. Šī ir viena no visjautrākajām nodarbēm, kur parasti katram ir trīs bundžas ar guašu krāsām – sarkanā, dzeltenā un zilā – kā arī papīrs, uz kura jāuzzīmē kārtējais zīmējums. Reizēm mēs zīmējam ar pirkstiem, reizēm ar otām, bet tas ir diezgan grūti. Šoreiz mums ir cits uzdevums. Katram no mājām vajadzēja paņemt tintes pudelīti un salmiņu. Tētis man bija šīs lietas sagatavojis. Uzdevums ir uzpilināt uz lapas tintes kleksi un tad ar salmiņu pūst uz visām pusēm, lai veidotos pasaku koki. Šis būs mans visu laiku skaistākais darbiņš. Pūšu dikti cītīgi, pat galva no pūlēm sāk sāpēt. Beigās ar otu jāuzraksta savs vārds un jānoliek telpas galā, kur visi mūsu darbiņi žūs līdz nākamajai nodarbībai, kas būs pēc nedēļas.
Šodienas nodarbības jau ir beigušās, bet tik ātri mājās tomēr netikšu. Tagad jādodas uz kafejnīcu, kur oma mani noteikti jau gaida ar mēlīti. Jā, tur viņa arī ir. Notiesāju melīti, pastāstu omai, ko es šodien esmu darījusi un tagad būs man otro reizi jāiet pie logopēdes. Man ir problēmas ar „r” burta izrunāšanu. Nekādi nesanāk viņu padarīt tādu trīcošu. Logopēde man rāda lielu grāmatu, kur ir daudz bildīšu zem kurām ir rakstīts, kas tajās ir attēlots. Tā kā baidos kļūdīties, vienmēr vispirms izlasu, kas ir rakstīts. Tad vēl man jāpieliek mutei priekšā sarullēta papīra trubiņa un skaļi jāsaka TRUBA, ko arī es daru. Logopēde ir brīnumtante, jo man tiešām sanāk pateikt „r” burtiņu tā, lai viņš tiešām trīcētu. Tagad laiks beidzot doties mājās. Oma man pastāstīja, ka logopēde esot bijusi ļoti izbrīnīta, ka es esot uz katru bildīti skatījusies tik ilgi, bet vienmēr atbildējusi pareizi. Parasti bērni manā vecumā vēl neprot lasīt, bet oma man to vismaz bija iemācījusi. Man ir arī mājās dažas grāmatiņas, kur ir ne tikvien bildītes, bet arī diezgan daudz teksta. Viena no manām mīļākajām ir par to, kā rūķīši cēla sev māju. Pa ceļam uz mājām kā parasti ieejam maizes veikaliņā, kas ļoti smaržo pēc svaigas maizes. Tas tāpēc, ka turpat pāris mājas tālāk ir maizes ceptuve. Oma nopērk vienu ķieģelīti un mēs turpinām ceļu uz mājām.
Klāt ir Ziemassvētki un tie ir arī mūsu skoliņā. Mums ir jāiet dažādās rotaļās un dejās, bet tagad mazs pārtraukums. Prieks, ka mamma un tētis arī ir atnākuši kopā ar mani. Jāiet pasēdēt mammai klēpī. Pārtraukums ir beidzies, bet nekur nav jāskrien, jo tagad būs koncerts. Ir atbraukuši rūķi – Taustiņš un Krustmāte – no bērnu raidījuma un tagad viņi dzied gan dziesmas no šī raidījuma, gan vienkārši Ziemassvētku dziesmas. Zāles stūrī ir iekārtots sniegbaltītes namiņš un Kristīne teica, ka tur pēc koncerta došot saldumu paciņas. Rūķis Taustiņš mikrofonā tagad paziņoja, ka visiem jāpaņem savi ielūgumi un jāsastājas rindā pie sniegbaltītes un viņu palīgu rūķu namiņu, lai saņemtu dāvaniņas. Prasu mammai ielūgumu, bet viņai tā nav. Nē! Kā nav? Man asaras sariešas acīs, jo visi pārējie tak saldumus dabūs, bet es vienīgā varēšu grauzt nagus piparkūku un konfekšu vietā. Tētis teica, ka viņš esot personīgi pazīstams ar sniegbaltīti un tāpēc, kad rinda beigšoties, aizies ar viņu parunāties. Aizgājām mēs visi trīs un tiešām sniegbaltīte man iedeva gardumu maisiņu, lai arī man nebija tā sasodītā ielūguma. Man ir vislabākie mamma un tētis pasaulē!
Pēc Ziemassvētkiem mums ir beigušās pludināšanas nodarbības. Tagad mums ir jādodas pie skolotāja Antona uz gleznošanu. Lielākoties visas mūsu gleznas tiek radītas tā, ka vispirms papīrs ar knopkām ir jāpiesprauž pie dēlīša, lai nekrīt nost. Tad dēlīti noliek slīpi un nu var gleznot. Man ir akvareļu krāsas, tāpēc ar tām parasti es zīmēju. Vienai meitenei ir krāsas tūbiņās, bet tas man liekas ļoti neērti. Šodienas uzdevums nebūs viegls, jo ir jāuzzīmē zirgs, bet mēs drīkstam viņam piezīmēt vēl kādas detaļas, ja vēlamies. Manam noteikti būs spārni. Zirgi ar spārniem varētu daudz ātrāk nokļūt tur, kur viņiem vajag, jo tad nevajadzētu viņiem jāt pa visādiem līkumotiem ceļiem, bet viņi varētu pārlaisties pāri gan kalniem, gan mežiem, gan jūrām. Jā, mans būs ar spārniem. Ir tikai viena problēma, es nemāku zīmēt zirgu. Vispirms vajag to uzzīmēt ar zīmuli, lai pēc tam varētu izkrāsot. No Antona man ir nedaudz bail, jo viņš mēdz skarbi atbildēt uz jautājumiem. Lai vai kā, bet viņš tomēr vienmēr paskaidro un reizēm arī uzvelk kādu vadlīniju uz papīra. Zīmēju un dzēšu. Zīmēju un dzēšu, zīmēju un dzēšu un beidzot mana zirga galva ir gatava. Tā pat tiešām izskatās pēc zirga galvas. Jūtos ar to lepna, jo maniem biedriem tik labi neiet. Bet ar galvu jau vien nepietiek, vēl jāuzzīmē viss pārējais ķermenis. Zirga ķermenis man nesanāk, bet kaut kādā veidā ir sanācis perfekts pūķis. Tas ir gandrīz tāds, kādu es iztēlojos lidojam pasakās un ēdam princeses. Lielisks pūķis ar zirga galvu. Tagad tik vēl jāizkrāso un varēšu nākamnedēļ to atnest mājās un visiem parādīt.
Pēc nodarbībām garderobē Jāņa mamma man iedeva vienu Kinder Suprise oliņu. Es tādu nekad iepriekš nebiju redzējusi. Singas dotās toreiz teātrī bija pavisam maziņas, bet šī ir tāda liela. Uzmanīgi attinu nost metāla papīrīti, jo vēlos to saglabāt. Iekšā ir garda šokolāde, kas no ārpuses ir brūna, bet no iekšpuses balta. Iekš šokolādes ir oranžas plastmasas trauciņš gluži kā parastajām olām dzeltenums. Pašam Jānim arī viena ola ir. Viņš jau dzeltenumu ir atvēris un tur ir kaut kāds ķiņķēziņš. Es arī atvēršu. Man ir sarkans plastmasas sunītis. Tas ir tik burvīgs! Būs jāpaprasa omai, lai viņa man kādreiz man ar nopērk tādu oliņu.
Šodien oma ir uztaisījusi vienu no maniem mīļākajiem ēdieniem – spageti ar kotletēm. No sākumā mēģināju ēst ar dakšiņu, bet tad atgriezos pie sava mīļākā makaronu ēšanas paņēmiena – ar rokām. Paņemu pilnas rokas ar makaroniem un kārtīgi iekožos. Kaut kāda dīvaina smaka šovakar. Šķiet, ka tētis pārkurinājis krāsni, jo ož pēc dūmiem. Istabas gaisma sāk raustīties. Tētis paliek tāds satraukts. Viņš uzgāja augšā, lai paskatītos, vai tur kaut kas nav nodedzis. Tētis tikko paziņoja, ka augšā ir nenormāli daudz dūmu un iespējams deg. Es ar omu tagad dodamies pie kaimiņa, pie kura es nekad neesmu bijusi. Tumsā tā nedaudz dīvaini iet, bet tā kā oma ir blakus, man nav no kā baidīties. Esam pie kaimiņa. Viņš mani cienā ar tēju. Lielajā istabā ir būris, kurā atrodas tāds dīvains, mazs un pūkains radījums. Man pastāstīja, ka tā it jūrascūka. Ļoti dīvains nosaukums dzīvniekam. Tas pūkainītis nemaz nav līdzīgs kaut kādai cūkai un kur nu vēl tāds varētu dzīvot jūrā. Pēc kādas pusstundas mēs jau dodamies prom. Šonakt būs jāguļ mazajā mājā, kur dzīvo Rutas tante. Viņa šajā laikā nav uz vietas, tāpēc gultas ir brīvas. Šī istaba ir tik ļoti tukša. Bet ir vismaz silta sega un oma atrada kaut kādus jaukus cepumiņus, kurus vēl nekad agrāk nebiju ēdusi. Nav nemaz tik slikti, kad deg māja.
Naktī bija bijuši ugunsdzēsēji un visu nodzēsuši. Labi, ka līdz pirmajam stāvam uguns tā arī netika. Tagad tik jāliek bļodas lielajā istabā vairākās vietās, jo no otrā stāva pil ūdens. Vecaistēvs izrādās pirms braukšanas prom savā istabā blakus gultai bija atstājis ieslēgtu sildītāju. Tas arī bija ugunsgrēka radītājs. Tētis bija sācis otrajā stāvā taisīt remontu. Tagad viņam būs viss jāsāk no sākuma.
Šodien kārtējā diena manā mazajā skoliņā. Tikko bija dziedāšana, kas man šoreiz diez ko nepatika, jo bija jādzied kaut kādas dīvainas dziesmas, kuras nekad iepriekš nebiju dzirdējusi. Beigās vismaz visi sadalījāmies pa pāriem un vienkārši nodziedājām un izplaukšķinājām plaukstiņpolku. Tagad jādodas uz angļu valodu. Tikai kāpēc klasītes durvis ir ciet? Izrādās, ka mūsu angļu valodas skolotāja šodien nav ieradusies. Bet tas tak nekas! Mana oma arī ir angļu valodas skolotāja. Viņa noteikti varēs novadīt mūsu nodarbību pat daudz labāk nekā tā otra. Sarunājām, ka viņa tiešām arī vadīs mūsu stundu. Tik viņa mums uzdod visādus vispārīgus jautājumus angliski bez jebkādas īpašas jēgas un dziesmiņas angliski arī viņa nedzied. Sanāk tā nedaudz garlaicīgi. Oma izskatās tiešām ļoti gudra. Viņa noteikti zina daudz vairāk par angļu valodu nekā mūsu parastās skolotāja, bet dziesmiņas gan viņa nezina. Šķiet, ka pārējiem bērniem ne sevišķi patika. Bet vismaz šo to jaunu iemācījāmies.
Ir saulaina vasaras diena un uz Jūrmalas māju ir atbraukusi arī mamma. Viņa mani ietērpj smukajā klaunu kleitiņā, kas nozīmē, ka mēs kaut kur dosimies. Šodien mēs visi brauksim uz Majoriem pastaigāties pa lielo Jomas ielu, kur ir tik bezgala daudz veikalu. Laikam tik daudz veikalu nav nekur citur šajā pasaulē. Mana mīļākā vieta visā ielā ir saldējuma veikals, kam izkārtnē ir uzzīmēts pingvīns. Vismaz mamma man teica, ka tas esot pingvīns. Pati tādu putnu nekad dzīvē neesmu redzējusi. Varbūt tas ir kāds pasaku tēls. Mans mīļākais saldējums ir tas zaļais ar kivi, jo viņš ir smuks un ir pat nedaudz skābs. Mamma šodien paņēma to, kas nāk laukā no kaut kāda īpaša aparāta un veido tādu kā mežģīni. Smuks, bet pārāk salds priekš manis. Tētis paņēma kaut kādu brūnu saldējumu. Vispār jau neesam mēs atnākuši trijatā, vēl ir mani mazie brālīši, kas jau staigā, bet liekas tādi pastulbi un nemāk tā sakarīgi runāt. Viņi arī katrs dabūja pa saldējumam. Tālāk ielas otrajā pusē ir loteriju stends, kur var dabūt tik daudz visādu smuku mantiņu. Tētis par mani un maniem brālīšiem apžēlojās un nopirka mums katram pa loterijas papīrītim. Es un Kārlītis dabūjām puzlītes, uz kurām virsū ir tie zilie rūķīši, ko sauc par smurfiem. Jancis gan dabūja garu nūjiņu, kurā kaut kas peldēja, kad to apgrieza otrādi. Smuka. Es arī tādu gribu, bet dabūju tik šo nolādēto puzli. Vairāk jau man gribētos dabūt tās lielās, mīkstās mantas, kas izvietotas loterijas stendā, bet tētis teica, ka tas ir tikai klientu piesaistīšanai un reāli viņas dabūt nemaz neesot iespējams. Žēl, ka cilvēki ir tik ļauni. Es gan tā nedarītu pāri maziem bērniem, kam tik ļoti kārojas tāds lielais lācis. Ja es viņu dabūtu, tad viņu noteikti sauktu par Rūdi.
Jau atkal klāt ir rudens un atsākas manas mācības estētiskajā skoliņā. Mācības notiek līdzīgi kā pagājušajā gadā, bet šoreiz mums ir lielais notikums – ekskursija kopā ar vecākiem. Man līdzi bija tētis. Braukājām pa visādām smukām vietām, kur bija daudz neredzētu koku. Bija ļoti daudz jāstaigā. Man patīk mans tētis, jo viņš vienmēr zina kādu citu veidu kā nokļūt vajadzīgajā vietā, tāpēc mēs bieži vien atdalījāmies no pārējiem. Bijām arī uz vietu, ko cilvēki sauca par Zvārtes iezi. Nekas sevišķs jau tur nav – parasta klints. Bet tētis man parādīja ko daudz interesantāku – mazus zaļus augus, ko sauc par zaķkāpostiem. Viņiem ir smukas lapiņas un viņi ir patīkami skābi. Nekad agrāk nebiju tādus ēdusi, tāpēc saplūcu cik daudz vien varēju, lai man pietiek ilgam laikam, bet diemžēl jau pēc kādas pusstundas biju jau visus apēdusi un neviens vairs negribēja ar mani iet pakaļ uz to mežiņu. Lejā pie Zvārtes ieža bija galdi, kur vecāki izlika visādus ēdamos, kas bija paņemti no mājām. Kāds cepa arī desiņas. Tā nu mēs ēdām, līdz piebrauca onkulis ar zirgu, kuram bija piesieti klāt tādi kā rati. Viņš piedāvāja mūs visus izvizināt par kaut kādām naudiņām. Mans tētis bija visattapīgākais, tāpēc uzrei samaksāja un nosēdināja mani pašā priekšā blakus onkulim. Pārējie lēnā garā sasēdās ratos un tad mēs braucām. Es varēju arī parunāties ar onkuli. Izskatījās, ka citiem tajos ratos nebija diez ko ērti un viņi laga nevarēja redzēt, kas apkārt notiek, kur nu vēl smuko zirdziņu, kas mūs visus vilka. Tad mēs atgriezāmies atpakaļ pie vecākiem un vēl ieēdām visādus līdzi paņemtos gardumus. Tālāk rotaļas, bet tas man neliekas tik ļoti interesanti. Tūlīt būs mana mīļākā atrakcija – virves vilkšana. Visi mēs centāmies sadalīties divās vienlīdzīgās komandās. Es ar tēti, protams, bijām vienā komandā. Tā kā mans tētis ir tik spēcīgs, mūsu puse uzvarēja. Reiz jau šādas sacensības bija notikušas vienā Ziemassvētku pasākumā, kur galvenā balva bija baranku virtene. Mēs toreiz arī uzvarējām, jo citādi tak nemaz nevar būt. Kad atbraucām mājās, dārzā ieraudzīju sarkanus zaķkāpostus, kuri garšoja līdzīgi, bet nebija gluži tas pats, kas ekskursijā. Oma mani vēlāk apbēdināja, ka tie nemaz neesot zaķkāposti un tos nedrīkst ēst. Bet viņi bija tik garšīgi... Gan jau, kad oma neskatīsies, dažus vēl apēdīšu. Tas, ko sauc par āboliņu, arī ir diezgan garšīgs, bet to man arī neļāva ēst. Dzīve reizēm ir netaisna!
Jūtos jau liela meitene, jo šodien ir es svinīgi beidzu mācības estētiskajā skoliņā. Nebūs man vairs uz šejieni jānāk. Vispār nedaudz skumji, jo īsti nezinu, kas mani sagaida turpmāk. Bet šodien daudz puķes, apskāvieni ar skolotājām, dziesmiņas, diplomi, vēl svinīgas uzrunas un tad mūs visus uz kādu laiciņu palūdza iziet laukā, lai var sagatavot zāli diskotēkai. Es nemaz nezinu, kas tas par zvēru ir – nekad tādā neesmu bijusi. Kad atgriezāmies, mūsu jaukā ritmikas zāle bija galīgi pārvērtusies – bija dīvainas gaisma, dūmi un šausmīgs troksnis. Nekad vēl iepriekš nebiju dzirdējusi kaut ko tik skaļu. Jutu, ka trokšņa vibrācijas arī tricina mani. Laikam tā skaitās mūzika, pie kuras vajadzētu dejot. Es tik tā kautrējos, jo nezinu, kā tas būtu pareizi jādara. Lai man neviens to tagad neliktu darīt, aizeju aiz vienas no kolonnām, kura trokšņa dēļ trīc vēl trakāk nekā manas iekšas. Nepatīk man šeit. Jāatrod būs mamma un tētis un jāpasaka, ka es gribu projām. Ceru, ka viņi mani sapratīs. Tētis no sākuma mēģināja mani pierunāt tomēr dejot, bet beigās tomēr devāmies projām. Ceru, ka man vairs nekad mūžā nebūs jāiet uz nevienu tādu diskotēku