Mierīgi dzīvojamies ar Anastasiju pa Māstrihtu. No rītiem visu sačakarējam, vakaros paņemam taksi un aizbraucam uz ostu, es zinu, ka man nav lepnuma, taču labāk tā, nekā cilvēks aiziet apvainojies. Ziniet, kā ir, daudzi jau var dot padomus, un reizēm tavi tuvākie cilvēki saka tieši to pašu, ko tu sirdī jau jūti, taču jārīkojas ir tev. Ir jādara TIKAI tā, kā pats uz to brīdi jūti. Priede uzdzina dusmu viļņus, es noreaģēju, jā, jo es jūtu dusmas, aizvainojums ne pa jokam sakrājies, bet, ja nemāk atraidīt ar mīļumu, tad es labāk paskrienu pakaļ, es neteiktu, ka dzīvoju baigi mierīgi tad, ja, gribot cilvēku sodīt, aizveru sevi un cilvēks aiziet. Pat, ja ir iemesls, pat, ja manas dusmas ir absolūti attaisnojamas (un IR!), bet nē... es tā negribu visu pabeigt. |
|
Previous Entry · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |