| Feb. 16th, 2024 05:27 pm Gribētos jau arī te kaut ko pozitīvu ierakstīt, bet, kā nesanāk, tā nesanāk, jo joprojām iet pagrūti. Visu laiku liekas, ka tieku spiesta uz lāpstiņām, spārni tiek lauzti nost. Varbūt risinājums nav cīnīties ar spiedēju, bet vienkārši ļauties - salūzt un rāpot, nevis sapņot par lidošanu?
Bet tajā brīdī iedomājos par savu iekšējo pusaudzi, kura vienīgais cerības stars bija tas, ka nākotnes Es parūpēsies par viņu un nodrošinās labāku dzīvi. Nevaru teikt, ka šobrīd slikti dzīvoju, nu, tā globāli, bet tas grūtums nav pārgājis. "Vismaz nedzeru," sevi mierinu, kamēr prāta dziļākajā kaktā saprotu, ka visticamāk zaudēšu savu tēvu viņa atkarības dēļ un man būs jānoskatās, kā viņš lēnām sevi sakropļo, dodoties neizbēgamajā. Bet varbūt viņš nodzīvos ilgāk par mums visiem? Esmu izvēlējusies sevi mentāli norobežot no tā, bet, šķiet, ka tajā žogā ir liels, pūstošs caurums. Bendes meitiņa. Mana dzira ir melni lipīga, sāpīga apziņa par pasaules nežēlīgumu, ko triecu sevī iekšā katru dienu. Eju pa ielu un viss, ko redzu, ir suņu piedirsti zālāji.
Bet par to pozitīvo - biju Leļļu teātra izrādē "Smalkās kaites" un man dikti patika. Leave a comment    |
