šobrīd, šorīt, kā ir, man ir labi - es priecīga & pateicīga par brīnišķīgo iespēju celties un soļot uz staciju piecos no rīta gar pļav- un mežu malām, gar zili zaļu rudzulauku, stārķim gar spārna malu un ķirzakai gar nagu. "Nav grūti?" kolēģis tincina, "nojūgties var!" Nē, nevaru teikt, ka viegli, bet sūdzības no manis neizvilinās. Cilvēks taču slinka būtne - ja dzīvotu rīgā, būtu tikpat grūti piecelties arī sešos, ne četros. Tikai jūnijs bija intin sīvs ar virsstundām, kaut kur pazuduši pieci (!) kilo, kā no rokām, visu ķerot grābjot, izkrituši. Tagad, ejot no darba, rituāls paķert karameļu kafiju un siermaizīti. Un obligātā auzu putra. Nav ko jāskrien tukšā dūšā.