CIKLOPA KALEIDOSKOPS - Īgnuma kalngals

Dzērvju zābakus apāvuši
mēs dejojām
kaķa zobu ieskautā pagalmā,
kamēr Rūsa klusi pa debessmalu slīda
smaga kā laiva.

Tur bija vēl daži citi, kas māja un smējās
un daži, Dzīvības koku zariņiem matos,
dziedāja līdzām,
rokas atvarā mērca un smēla,
svieda palāses gaisā.

Varavīksne nodevīgi līka.

Dzērvju zābakus apāvuši
mēs dejojot kāpām
augstāk un augstāk Īgnuma kalngalā.

Tur bija vēl citi daži, kas stāvēja,
citi uz vienas, citi uz divām kājām
un māja un smējās, ļāva krist ēnām
virpuļot ātri tādām kā lapām
un pieplakt.

Dzērvju zābakus apāvuši
dziedot un dejot mēs kāpām
augstāk un augstāk Īgnuma kalngalā.

Palika lejā vien pagalms un purvi
visapkārt dunēja Rūsa.

Klusi.

Sev pati.