Mjā. Un atkal kniebties gribas kā trusītim ar "Duracell" baterijām. Bet ne vairs ar kuru katru, kurai ir caurums apakšā un dauzmaz pievilcīgs ģīmītis augšā, bet gribas To - visforšāko, iecietīgāko pret maniem trūkumiņiem un vājībām. To, kura varētu būt gan draiskule un palaidne kad viss forši, gan arī mīļš domubiedrs un palīgs brīdī, kad vēlme uz brīdi pabūt nopietnākam. Ehh laikam vecs palieku. :(