visgrūtāk ir ar tiem, nomocītajiem, kas galu beigās jau domā, ka ir palikuši vienīgie uz pasaules. Pieprasa, saņem, tiktāl sadarbojas, bet neaizmirst ieknābt tā - garāmejot, pie izdevības. "Mīlu savu darbu, mīlu savus kolēģus," mēs smejamies un skaitām kā mantru, "cilvēkam ciešanas, mums nekas nekaiš."
man dzelzs pacietība paklusēt. Bet sajūta pretīga, melns staipīgs naftas puņķis, pierē iestrēdzis, smird un nevar izšņaukt. Ne par to, ka mēs esot "zvēri" vai "ubļudki". Bet par to, cik sašķobītas ekspektācijas.
manuprāt, nav humāni ne gaidīt, ne pieprasīt pieklājību kurā katrā brīvi izvēlētā brīdī, nepārtraukti, pēc noklusējuma, no visiem iesaistītajiem. Ne šeit, ne vispār. Vai esmu to jau teikusi? Jā, un šį doma vēl tīstās.