Nupat pēc lūguma cēlu galdā vācu biedrenei pāris mierīgus latviešu mūzikas piemērus un pati momentāli uzsēdos mūžības zāļu tronī nebeidzamā brīdī pirms saullēkta. Es nemācēšu atrast galantākus vārdus par to, ko teicu - "Ja tā var pasniegt Raini, tad ir pizģets". Un to Pēteris Draguns izdara. Bet ko gan cilvēki ar kādu kopīgu iezīmi neizdara - kā baletnodarbības, tā mākslu klasiķus. Nevaru atcerēties, vai esmu raudājusi lasot kādu Vērdiņa rindu.. laikam jau esmu, maz ticams, ka nebūtu. Kaut kas tur ir .. kaut kāda vidutāja būšana starp divām pasaulēm ar pāršķeltu jūru un mākoņiem uz pleciem. :