es negribu, lai viņš ar mani runā tādēļ, ka es to gribu. es gribu, lai viņš pats grib runāt. jo es visu laiku runāju par visu ko. bet dažreiz man gribās tikai klausīties, un man ir gluži vienalga, vai tas būtu kaut kas neveikls vai mulsinošs vai vispār neordinārs tā kā nu tā jā..
ar LBČ vakarvakarā mūsu riteņtūrē pa jelgavu atklājām manu radošuma un iedvesmas zuduma iemeslu. tik tiešām - lai būtu mākslinieks, ir jācieš un jāsāp. tādēļ pašlaik no manis neko sakarīgu un skaistu negaidiet.

atcerējos, ka neesmu izstāstījusi par savu vakarnakti. palikos pie LBČ un mani terorizēja mazā Žorža Sanda, kad mēģināju aizmigt, parādātoties man pēkšņi zem segas vai arī lūkojoties man cieši sejā, kamēr guļu. man jau nebūtu iebildumu. pat apsvēru domu, ieritināt viņu sev blakus un tā arī čučēt, bet man palika žēl mazās radībiņas, jo lai kā man viņa patiktos, tomēr pastāv iespēja, ka varētu viņu saspiest. meklēju glābiņu pie savas vairākkārt pieminētās draudzenes viņas gultā, kur, protams, ŽS arī nelika mieru, līdz nolēmām rīkoties nedaudz drastiski, bet tā kā viņai pašai labāk - atstājām lielajā istabā un aiztaisījām durvis. tā nu es tur visu nakti uz maliņas balansēju, kamēr LBČ pa miegam mani centās saņurcīt un atbalsīja savu roku man uz pieres,kas bija liels pārsteigums no rīta ceļoties, bet vismaz mazajai minkai viss kārtībā. :]