Kaut kā sāku skatīties vecos dienasgrāmatas ierakstus draugos (bija arī tādi laiki, uhh, veseli 343 ieraksti!), uzķēru šo:
"Esmu ar mieru atteikties no visa ārprātīgi virtuozā, klasiski vokāli tradicionālā un no visa reizēm pat uzpūstā - 'profesionāli derīgā', jo, ja var izpildīt šādi, neko vairāk arī nevajag. Vari mācīties, trenēties, traks palikdams un, ja beigās nevarēsi nodziedāt vienkāršu dziesmu, bet ar sirdi, ar to, kas aizkustina un izkausē pat ledu, tad tam visam nebūs bijusi ne vismazākā jēga. Un ne jau tehnika būs tā kausētāja.
Šī ir māksla un šis ir attaisnojums mūzikas eksistencei."
Ar "šī ir māksla", protams, biju domājusi nevienu citu, kā VIŅU.
To rakstīju, tikko pabeigusi vidusskolu. Nesen rakstīju tieši to pašu.
Vai tas viss palīdz man izlemt?
Nē, tas padara situāciju tikai grūtāku un cerības sāpīgākas.
Ar "šī ir māksla", protams, biju domājusi nevienu citu, kā VIŅU.
To rakstīju, tikko pabeigusi vidusskolu. Nesen rakstīju tieši to pašu.
Vai tas viss palīdz man izlemt?
Nē, tas padara situāciju tikai grūtāku un cerības sāpīgākas.