| Berlīne - diena otrā |
[Jun. 27th, 2005|11:41 pm] |
Rīta brauciens uz Zooparku
Kā jau vakar vēstīju pirmās pilnvērtīgās dienas Berlīnē programmā galveno lomu spēlēja vietējais Zooparks. No dislokācijas vietas izkustējāmies ap plkst. 11iem un uz centru devāmies ar autobusu. Starp citu, autobusi vairums gadījumos ir divstāvīgi - ļoti līdzīgi tiem, kas braukā pa Londonu. Šādā laikā autobusi ir pustukši, tāpēc ieņēmām vietas prezidijā tb. otrā stāva pirmajā rindā. Labākās vietas ever. Satiksme ir gana noslogota, taču bez korķiem - vismaz tajā laikā pilnīgi noteikti nē. Tas panākts galvenokārt pateicoties trim kustības joslām katrā virzienā - kreisā paredzēta visiem, vidējā sabiedriskajam transportam (nereti gan braukā arī citi transporta līdzekļi), savukārt labējā josla paredzēta stāvēšanai. Diezgan daudz riteņbraucēju, kuri brauc gan pa ietvēm (par to pastāstīšu sīkāk tūlīt), gan pa ielu. Izskatās, ka pārējie satiksmes dalībnieki velobraucējus respektē un nekāda sasvstarpējā diskriminācija netika novērota. Par ietvēm un velosipēdistiem. Uz vairums ietvēm ir sarkanas, platas joslas, kas paredzētas tikai un vienīgi velobraucējiem - tādas pašas var novērot arī dažviet Rīgā un Jūrmalā. Tad lūk - pasarg jūs Dievs, kājāmgājēj, no elles grēka uzkāpt uz šī ceļiņa laikā, kad kāds velosipēdists brauc par to. Sākumā jūs skaļi apzvanīs un pēcāk uzzināsiet daudzko jaunu pa sevi, par vecākiem un arī par visu dzimtu - tas tik tiešām ir pārākais nāves grēks uzkāpt uz velosipēdistu ceļiņa. Tā darīt nedrīkst.
Zooparks - fotogēniskās mērkaķu pakaļas
Atgriežoties pie mūsu šodienas galvenā mērķa - Zooparka, jāatzīmē, ka vislabāk un visātrāk pie tā var nonākt dodoties rīta šopingā caur vienu C&A, kā arī trim H&M veikaliem. Vismaz man tāds iespaids palika. Pēc neliela šopinga, nonākam līdz Berlīnes zooloģiskam dārzam, kas kā zina stāstīt viedi cilvēki, ir lielākais Eiropā un viens no plašākajiem arī visā pasaulē. "Ekspozīcija" ir ārkārtīgi plaša - sākot ar visādiem kukaiņiem (brrr) un beidzot ar ziloņiem. Visvairāk pie sirds man gāja pingvīni (viņi nevar nebūt vienaldzīgi pēc Madagascar multenes noskatīšanās) un, protams, arī pērtiķi. Tās pašas multfilmas iespaidā lielāku uzmanību pievērsām lemūriem - tie ir vieni interesanti dzīvnieciņi. Sīki un žiperīgi - tāda sajūta, ka katru rītu viņiem zooparka darbinieki iešauj nelielu sāls devu pēcpusē - dzīvelīgumam, tā sakot. Savukārt dažādie mērkaķi uzvedās kā īsti pērtiķi - secinājām, ka viņiem ļoti patīk fotogrāfēties. Precīzāk sakot - ļaut fotogrāfēt daiļos momentus, kad viņi sev kasa ziemeļpolu. Aizkustinoši un dvēseli plosoši skati. Žirafes turpetī bija ārkārtīgi flegmatiskas - visas gulēja smiltīs un visnotaļ pofigistiski skatījās uz netālu skraidošām antilopēm. Savukārt ziloņi uzvedās kā cirkā - staigāja pa apmalītēm un meistarīgi izvairījās no pašu izkārnījumiem. Rezumājot par Berlīnes zooloģiski dārzu - to obligāti ir jāapmeklē un tam ir jatvēl vismaz puse dienas, ja ne vairāk.
Ak jā - neliels stāsts iz Berlīnes Zooparka dzīves. Pirms kāda laika pingvīnu pāris esot ļoti aktīvi kopojies jeb citiem vārdiem sakot - pārojies. Gan tā, gan šitā, no rīta un vakarā, publiski un intīmi, taču rezultātu nebija - olu kā nav tā nav. Darbinieki devuši visādas ēdienu piedevas, kas stimulētu pēcnācēju rašanos, taču ņifiga - nav un nebūs. Tikai pēc tam kādam no darbiniekiem "pieleca" un noskaidrojās, ka pāris patiesībā ir divi pinvīnu puikas un tur īsti nekas arī nevar sanākt tīri fizioloģiski.
Fastfood as usual sucks
Pēc zooparka apmeklējuma sākās grūtie normālas ēdamiestādes meklējumi - sākotnēji paredzētais ķīniešu restorāns vairs neatradās, kur agrāk tas bija (pēcāk noskaidrojām, ka tam tur arī nevajadzēja atrasties, jo gan agrāk, gan pašlaik tas dislocējās nedaudz citviet - topogrāfijas ģēniji, vārdu sakot). Uzkāpām Europa Center Movenpick restorānā - viss tīrs, čiki briki, taču ēdienkarte pārsteidza. Ar savu īsumu, galvenokārt. It kā viss saprotams, taču ir pierasts tomēr pie nedaudz citas izvēles un tāpēc devāmies jau uz citu vietu. Uz KFC, kas atrodas Europa Center - vistu gaļu fastfoods. Makten draņķīgs gan. Pieļauju, ka šī bija pēdējā apmeklējuma reize un arī citiem neieteiktu. Tad jau labāk uz veco, labo McDonald's.
Ieskrienieties Dressman, Seppala un arī Apranga!
Pēc vēdera piemānīšanas nodevāmies nelielam šopingam, kas rezultējās ar vispārzināmu un agrāk daudzas reizes noskaidrotu atziņu - velns parāvis tos Rīgas veikalus. Ārzemēs iepirkt apģērbu ir pilnīgi noteikti lētāk ar ievērojami plašāku izvēli. Nemaz nerunājot par atlaižu politiku, kas Rīgā ir smiešanās par pircēju, savukārt, ja C&A, Zara, Deichmann, H&M ir rakstīta 50% atlaide, tad tā tik tiešām ir 50% atlaide, nevis samazinājums tai cenai, ko pacēlām pirms nedēļas, kā tas notiek Rīgā. Pie tam šie nebija paši lētākie Berlīnes veikali.
Vispārējie novērojumi - turku čaļi
Mani nebeidz pārsteigt turki - droši vien austrumnieciskā domāšana mums vēl nav izprotama. Ja redziet Vācijā kādu reāli biezu mašīnu ar nevājiem tūninga elementiem (nereti - eleganti pat), tad ziniet - pie stūres šim automobīlim 90% gadījumos sēdēs turks ar ārkārtīgi stīvu seju, kas saka - paskatieties uz mani un uz manu mašīnu, vai tad nav biezi? Ir biezi, ir...
Arī uz ielas turku puiši izskatās pēc vienas šnites - puskilo želejas matos, apspīlēti krekliņi un skats, kas pēta pasauli no augšas. Cik zina stāstīt vietēji, tad īpaši ļaunumi šie turki nenodarot, taču vācieši viņus nemīl. Par ko? Par to, ka viņu šeit ir daudz un viņi pie tam vēl ir turki.
Rīt dodamies uz Pergamona muzeju. Atskaitīšos. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}