“Baltas debesis kā piens” apskāva mūs un mirkli pēc mirkļa iezīmēja ceļu no spāņu saules uz mūsu dvēselēm. Ceļu, kas šobrīd ir kaut kas vairāk par atmiņām.

Katram savs.

Man tas ir magoņu lauks, kas apvijās sapnim kā stīgas. Sapnim par Spāniju.

Kalni, kas uzsmaidīja tik viltīgi, ka ievainoja. Ar savu varenību un skaistumu. Reizē tveramu un netveramu.

Nesteiga. Pilnīgs pretstats mūsu izpratnei par to, kā pasaule iekārtota. Nevis steigties, lai paspētu visu, daudz un laikā, bet gan nesteigties, jo… būtībā tam nav nekāda izskaidrojuma un nevajag. Tā vienkāršāk, un viss.

/InGa