Asiize

07:00 pm: (18.10.2001.)

***
Melna saule vidū upes
Esmu melna saule pati
Kāpņu telpā spīdu
Kur smēķēt ir aizliegts
Bet nomirt ne
Kur balta maize
Un sniegs
Un vilcieni divi un mīļi
Paskrien viens otram garām
Arī balti

“Nē, sāpīgāk man nebūs vairs, ja viņas ērkšķi mani bargi skrāpēs... vēl kādu rētu manā sirdī zaļā...” (Ieva Roze “Mežrozīte”)
Es sēžu uz skolas trepītēm tā, ka pa ceturtā stāva logu var redzēt vien tabakas fabrikas skursteni, pāris bērzu galus un debesis. Lai sāp, lai nāk lietu un vēlreiz lieti, viss, ko es vēlos ir apziņa, ka tas viss reiz beigsies, ka uzspīdēs saule.
Esmu ieprogrammēta mīlēt Tevi. Un tad gluži kā “Mākslīgajā intelektā” varētu izlūgties vēlreiz Tev pieskarties, izlūgties vēl dienu kopā ar Tevi, vēl vienreiz aizmigt kopā. Vēl vienreiz kauties, apvainoties, vēl vienreiz uzsildīt Tev pusdienas, nomazgāt Tavu šķīvi un piena krūzi. Vēl vienreiz sasildīt plaukstas. Vēl vienreiz mēģinātJ Vēl vienreiz būt. Būt ar tevi. Vienu dienu. Kā agrāk.
Pirms kāda pusgada gribēju nostāties starp diviem garāmbraucošiem vilcieniem. Tā, lai tie nobrāž no manis visu lieko, tā, lai palieku tikai es pati.
Dzīve pati mani nolika starp vilcieniem. Viens brauca skaļi pūšot, otrs klusējot, pilnīgi bez skaņas. Tas otrais nobrāza daudz sāpīgāk.
Diemžēl viss negāja pēc plāna un nepalika pāri nekas, arī es pati ne. Es sadegu no dzirkstelēm un liesmām baltām. Palika vien milzu tukšums manī. Bet, tā kā arī manis nav, tad palicis ir tukšums vien.
Bet tomēr nē. Jo sāpīgi ir ļoti. Tad jau vēl ir kāds orgāns, muskulītis iekšā, kam sāpēt. Pirmoreiz tik ļoti pa īstam sāp sirsniņa. Tieši tā sajūta, ka tur krūtīs kaut kas tā asiņo, velk dzīvībiņu. Paraugu plaukstas – aukstas, aukstas. Jā.
Kā es Tev, tā Tu man. Bet. Jā. Raudu līdz aizmiegu. Raudu, kad pamostos. Raudu un nezinu, kā būs, kad vairs nevarēšu paraudāt.
Tagad šķiet, ka varētu stāvēt starp šiem vilcieniem, ja vien redzētu galu. Varētu izsāpēt visu līdz mielēm, ja vien būtu termiņš. Ja zinātu termiņu, laiku un galu, es izturētu. Degtu, dedzinātu, nenomirtu. Bet visvairāk bail no tā, ka nezinu gala. Visvairāk bail, ka nekad varētu nebūt citādāk. Kāpēc, kad nav, es novērtēju, kā ir, kad ir. Tagad katra laika vienība Tava mīļuma šķiet dārgums lielākais. Pasaulē karo, bet es nebrīdi nesēroju par tūkstošiem upuru – sieviešu, bērneļu, vīriešu, večuku. Es raudu tikai par sevi. Patiesi es mīlu (ienīstu) tikai sevi. Es esmu necilvēks. Arī Tevi man vajag tikai, lai mīlētu sevi. Sāp. Ļoti, ļoti, ļoti.
Kāpņu telpā, kur smēķēt ir aizliegts, bet nomirt ne.
Salst, salst, salst, salst, salst, salst, salst, salst, salstu, salstu, salstu, salstu, salstu, salstu, salstu, salstu, salstu, sasalstu, sasalstu, sasalstu, sasalstu, sasalstu, nosalstu, nosalstu..
Nespēju paraudāt. Viss ķermenītis raud, acis pēdējā brīdī pasaka – nē.
Pa pašas sadauzīto viskija glāžu lauskām jāstaigā. Un jānoasiņo. Jau kuro reizi.
Šādos brīžos es iepazīstu sevi no jauna. Kā gan savādāk, lai uzzinu, kā reaģēju, kad iecērtu plaukstu durvīs.
Ienīstu savu caurstaigājamo istabu. Ienīstu savu caurstaigājamo dzīvi.
Gribas piedzerties no klepus sīrupa.
Skanēs kā filmās – bet man patiešām būtu grūti piedot sev, ja ar tevi būtu kas noticis.
Just call him. I can’t. I’m afraid. I’m going to be sick. I’ll puke.
Visiem būtu labāk, ja nebūtu dzimusi, ja nebūtu nākusi klajā.
Klajā laukā lamas ganīt. Adīt. Sauli gaidīt. Prātā smaidīt.
Melna saule vidū upes.
Esmu melna saule pati.