kas tik te nenotiek -

Pāris dienas atpakaļ piedzīvoju krietni interesantu sapņu gūzmu, kuru starpā arī bija sava veida apzinātais, taču es to drīzāk sauktu pseido-apzinātais, kaut gan visas pazīmes atbilda attiecīgi - jeej - es varu lidot, materializēt lietas utt. prātā ienāca arī, ai, var taču mīlēties bez prezervatīviem. Bija doma, ka es varu darīt jebko, taču tā atdūrās pret sēkli, kas bija pats vārds. Ar šībrīža atpziņu es būtu apstājies un padomājis un izlecis no jebkādas tēlu sistēmas, nevis lēkšojis kā traks izbadējies āpsis, kas nokļuvis leiputrijā.
Tēli šķita pārāk reālistiski, un es personāžus uztvēru it kā mēs būtu tādā vienotā sapņu laukā, nevis, ka viņu būtu mani izdomu elementi, un kontroles ziņā tas bija krietni traucējoši. Jautri šķita lidināties pilnīgi haotiski gar trolejbusu vadiem, biezokņiem, tad piezemēties pie kādas ēkas ar pilastru un pajautāt tur sēdošajam vīram vai viņš apzinās, ka šis ir sapnis, uz ko viņš tikai pasmaidīja. Novēroju īpatnību, ka apkārtējā vide lidojot tā pamazām "ierenderējas" kā datorspēlēs (nu re, jau datorspēļu izkropļota zemapziņa).
No šī sapņa es pamodos citā sapnī, kur nez kāpēc man gultā bija palikusi manis materializētā karote, par ko es krietni sajūsminājos.
Kad pamodos vēlreiz, zelta krāsas karotes vairs nebija.