drebuļi, biezās zeķes, sega, tēja, tumsa un ambients. tas viss pēc fotopastaigas, kurā saslapa viss, kas varēja saslapt, lai lieku reizi atgādinātu par vēl vienu iemeslu, kāpēc ziema tik ļoti nepatīk. zilas rokas un kājas tikai baro nepatiku un nožēlojamību.

centrāltirgus pietura. vakars. sestdienas vakars, un ārā neierasti rāms miers. tirgus apkārtni silda dzelteni-oranžās laternu gaismas. vēja nav, ir tikai cilvēki savos lielajos, tumšajos mēteļos un sniegs, kas lēnām, lielām kupenām krīt šķietami algoritmiskā ritmā. balta šalle un melni cimdi, auksts deguns un skats augšā. algoritms kļūst vienaldzīgs, kad autobuss kavējas. apkārt esošā nelielā cilvēku plūsma kaut kur virzās, plūst; izskatās, ka neviens nebrauc uz mājām. sāk likties, ka arī paša maršruts neved vis uz mājām, un autobuss it nemaz nav iegansts, kāpēc jāatrodas tur. tajā brīdī gribas spēt nedomāt par realitāti un valdošo tumsu visapkārt.

vakars, monitors un "fire in the hole" skaņas. ausis skan perfekti, bez aizķeršanās. patīkami. aiziet uz virtuvi, ieliet pussausā sarkanvīna glāzi, saskandināt ar māti un doties atpakaļ savā pasaulē. baudīt pasakaino garšu buķeti un spēju nošaut cilvēkus tieši tik klusi un precīzi, cik kādreiz ir gribējies. atslābt un aizmirst. ienirt un neiznirt maksimāli ilgi.

dienā, saules radītajā aklumā viss ir vienkārši un ātri. ar pusi no apkārtnes aklumā nepietiek, sāk atkal gribēties vairāk. ikkatrs sasalušais ūdens pleķis tiek izmēģināts ar lieliem priekiem un centieniem neatdauzīt asteskaulu. rodas vēlme sarauties un skriet uz tuvāko kalnu tuvējā mežā. tad ne aukstums, ne mitrums nespēj aizrakties līdz apziņai. gaisma sargā.

rīti ir neciešami, jo šķietami vēl naktis. auksti un vienmuļi. vientuļi. nolemti. tā ir tā mūžības sajūta, kas nav patīkama. tad, kad liekas, ka tas nekad nebeigsies. `mūžības skartais`. valda haoss un kaut kāda nesaprotama rosme. cilvēku balsis pārveršas vienlielā, grūti sagremojamā masā, un arī skats pa logu nav neko vieglāks, tāpēc neatliek nekas cits kā vien mūzikas un džempera valstība. tas viss reiz beigsies, noteikti. laikā, kad jādzimst ticībai, ticība mirst nost.

katrs solis tuvāk un tuvāk tai pasaulei, no kuras ir tik ļoti bail. tās ir skaistākās un skumjākās pasakas, kurās nav ne laumu, ne labu beigu. tajās vispār nav beigu. tā arī nosauks: "pasakas bez beigām".

bet tikmēr vēl pēdējais zelts un ēteri, ko izgaro prāta un sirds kopdarbi. vivaldi izteiktās notis un vējš matos un šad tad arī galvā. nekad nepiepildītā romantika un silts skatiens, kas ieurbies aukstajā. alus un cimdi. peļķes, kapi, parki, meži un iekšējā mobilizācija.

jau tuvāk