Ir atkal uznācis viens no tiem vakariem, kad vēlos vienkārši rakstīt.Jo man patiešām patīk rakstīt.Protams,atzīstu, ka tas man diez ko veiksmīgi nesanāk, bet ko nu.Kāpēc lai es te činkstētu.Vispār.Pēdējā laikā es vēlētos daudz vairāk smaidīt.Nevis vienkārši, ka tas ir jauki, bet nu es vēlos smaidīt dēļ iemesla.Vienalga kāds tas iemesls ir.Galvenais, ka tāds ir, dēļ kā es varu smaidīt.Un piedodied, mīļie cilvēki, par manām saraustītajām domām un idejām.Pār manu šaudīšanos no vienas domas līdz otrai, bet nu tāds nu ir mans saraustītais cilvēka prāts.Sīkumi aizved pie citām domām un lietām.Interesanti, ka pat visniecīgākais vārds var aizvest pie kādas sāpīgas tēmas.Nu piemēram, ja es pateiktu vārdu -galds.Līdz kaut kādai atmiņai senai šis vārds Jūs aizvestu.Labai vai sliktai.Tas jau ir jūsu ziņā.Nē.Es šo vārdu neizvēlējos ar noluku, es vienkārši skatījos uz galdu un to nu pateicu.Un savukārt tas tālāk mani noveda līdz kādai manai bērnības atmiņai, kur es, maziņa pieliekdamies,apdauzīju pret to nu...galdu... galvu.Vai arī vārds kaste.kaste uzreiz attaus atmiņā kādu manu kastīti, kur es glabāju visās mīļlietiņas.Nu re.Cik ļoti vizuālie sīkumi spēj ietekmēt mūsu domas tālako gaitu.Kā piemēram tagad.Es patiešām nezināju ar ko šis skricelējums,mani mīļie,beigsies.