sapņu pils.

pēdējā laikā no manas puses iestājies klusums. pat nezinu raksturot to, kā klusumu pirms vētras, vai vienkārši slēpšanos no visiem. šobrīd nav vēlēšanās ielaist nevienu savā teritorijā. vēlme savas domas paturēt pie sevis un nedot jums apsūkāšanai, taču nav viegli.
jūtas un sajūtas mani grauž. grauž, ēd, neliek mieru, kutina, kaitina, sāp.. man ir tāda nepatīkama sajūta, ka manī viss ir sakrājies par daudz un, ja es drīzumā neatradīšu veidu kā to visu atbrīvot, es kā tāds milzīgs ziepju burbulis pārsprāgšu. bliukš, pliukš .. un nav. uz brīdi būs miers.
bet šobrīd pat nezinu kas mani vairāk uztrauc - mana iekšējā vientulība vai tas ka man nepārtraukti jāatrodās sabiedriskās vietās? mani kaitina sīkumi. esmu palikusi kašķīga, ik palaikam pavelkos uz asarām.
jā un mani tracina ja mani kāds kontrolē. es vēlos bezierunu saistības. tā ka man tiek sniegts pretī, tas ko es varu cilvēkam sniegt. bet es jau varu atdot tikai sevi - salauztu, sāpīgu un neatkarīgu.
bet kuram gan es tāda vajadzīga?