Kuro piektdienu jau sagaidu ar drūmu domu. Vakar jūtu jau ceturdiena pārņem šo stafeti. Pamostos ar smagu domu, kā visu nakti sapņos cīnījos par sevi...jau tur visa par daudz, jau tur mēģinu atvairīt citus prom. Tātad tā savādā sajūta ka visa ir par daudz, kā salda velme sēdēt kalna galā un justies pasargātam no kņadas, no cilvēkiem ar kuriem nevēlies būt, bet esi apstākļu spiests pavadīt ikdien. Cik smagi un cik ilgi tas viss vilksies? Tāds ir jautājums.