Burtiski spalva uz rokām sacēlās, kad māte gādīgā tonī pavaicāja, kas man kaiš, jo viņa redz...nejauši... eeemm.,... nuu palasījusi dienasgrāmatu. Tobrīd saķēru galvu un atbildēju īsi-nejautā, nav vērts iedziļināties, paskaidrojot, ka te uzpeldu tikai dvēseles tumšākajos brīžos. Lai vai kā, tagad meitiņa atkal var dirst anonīmi bez bēdām, neuztraucoties, kad kāds no paziņām ierindos mani nepieskaitāmo kārtai. Bet ne par to šoreiz sāpe. Jācer, ka pie vainas ir pilnmēness, jo tik daudz jocīgu cilvēku kā šodien reti ir sastopami. Pati arī jūku prātā, jo dzīvoju šķiet ar vēl psihāku neradījumu nekā esmu es pati un tas jau aiziet pa šerpu. Bimbāju klausulē, cik viss sūdīgi,pretī dzirdu precīzi tādu pašu bēdu stāstu. Mierinājums-neesmu vientuļa šajā šizofrēniskajā pilnmēness laikā. Gribas atmest visus domu impulsus līdz brīdim,kad tas apaļais bumbulis debesīs mainīs formu. Tad jau redzēs, kurš tiešām ir psihs, kuram tikai jūtība pret mēnesi.
Analizēju savā prātiņā izteiktos vārdus, intonāciju un visu pārējo,kas šķietami nekaitīgu frāzi spētu padarīt trakā uzbrukumā otra jūtām. Izstiepies vai saraujies, nekādu prāta pišanu nesaskatu, māte skaidro, ka tu jau vienmēr esi runājusi TĀ... kā?? Ne pirmo dienu uz zemes, ne pirmo dienu kāds mani saticis, tad kāda mārrutka pēc šo man tik tradicionālo runas veidu uztver kā uzbrukumu? Jau kuro reizi noraustu plecus, pie sevis griežot akmeņus par sūdīgajām apstakļu sakritībām.
Vakar tiešām gribējās paķert nepieciešamās lietas un lekt glābšanas laivā, tik sūdi tādi, kā šādu laivu pie veselā saprāta neesmu sagādajusi, kur grūtos brīžos patverties. Lekt pāri bortam tāpat? Esmu pārak nogurusi no meklējumiem un kaktā raudāšanas. Vajag vismaz to glābšanas vesti, kas šādos brīžos aizpilda caurumu, kurš oj, kā sāp, ja palicis tukšs. Bet nelaime tāda, ka brīžos, kad viss ir labi, šāda rezerves plānu kalšana i prātā nenāk. Jāmēģina tikt tam pāri, neļaujot ItKāvisskārtībā ilūzijai sevi čakarēt. eh..kārpītos gar sienām, ja neskādētu īrētā dzīvokļa sienām.
Arī tagad gribas ielīst pazemē un palikt tur līdz brīdim,kad visi par manu eksistenci jau piemirsuši. Aizlaisties un vienai sēdēt kaut stūrītī, ja reiz viss, ko saku ir uzbrukums, viss ko daru, ir slikti. Ejiet jūs dirst ...tik tiešām..