Sava prāta tīrīšanu sāku ar pamatiem - pagātnes pārcilāšanu skapjos, atmiņām, to revīziju, atvadīšanos, sakārtošanu. Atradu daudz ko tādu, par kā eksistenci biju aizmirsusi. Mana dzīve ir tik piesātināta, ātra, mainīga - cilvēki, notikumi, vietas un laiki - es nespēju to visu atcerēties. Es skatos uz pāris gadu vecām lietām un knapi spēju atminēties, kādēļ man tās bijušas svarīgas. Atceros, sajūtu un domāju - kam piederējusi šī dzīve? Knapi spēju sevi asociēt ar to personu, kas esmu bijusi cauri gadiem. Pat nespēju. Vien zinu, ka biju, jo par to stāsta vēstures liecības, bet prātā un sajūtās vairs tas nestāv. Labi, ka man ir ciba, jo šāda retrospekcija ir vērtīga, it īpaši tādēļ, ka es noteikti neizceļos ar pagātnes suvenīru glabāšanu, pat vēl vairāk - man nemaz nav īsti ko glabāt, jo neko nemēdzu paturēt.
Ir kas svarīgs, ar ko man vēl jātiek galā - man nekad dzīvē nav bijušas savienotas divas svarīgākās būtnes sastāvdaļas - sirds un prāts. Tie abi attīstījušies neatkarīgi, nevienu mirkli nebūdami kopā. Un tie abi ir attīstīti, tie ir līdzvērtīgi pretinieki. Jā, tieši pretinieki. Tie cīnās. Un tikai pavisam nesen es sāku saprast, ka tie cīnās, jo visu mūžu man tas ir licies normāli, t.i., es pati sev esmu normāla, nezināju, ka manī notiek mūžīgā cīņa. Man šķiet, robeža uz savienošanos ir kļuvusi pavisam trausla. Drīz.