Bļeeeeeeee, kā gribas ar galvu sisties sienā. Burtiski ķermenis dreb un trīc, kā gribas padod fraku un braukt kaut uz Āfriku nodarboties ar brīvpratīgo darbu, stādīt bambusu vai sazin ko vēl, lai tikai varētu aiztīties no visa. Cenšos šīs uzmācīgās domas kaut kur nogrūzt malā, aizbildinoties, ka tad laika prognoze neīstā, tad matu sakārtojums pie vainas vai vienkārši kafija par rūgtu, bet ar katru dienu šī ideja kļūst uzbāzīgāka. Vienkārši sakravāt koferi, nevienam neko nesakot aizlaisties, neatstajot nekādu ziņu. Ok, mammai gan pateiktu, bet ņemot vērā viņas mazliet trako dabu, viņa mani atbalstītu, ja reiz tik ļoti esmu to ieņēmusi galvā.
Velns parāvis, esmu jauna, nav ne darba, kurā sevi spētu realizēt un kurš neizraisītu zosādu, ne vīra, ne bērnu, pat ne suņa. Visas iespējas paņemt un aizlaisties. Kaut pie draudzenes anglijā manis pēc salātus fasēt. Pofig, jo tā vēlme vilkt pāri visam svītru ir pārak liela un varu atļauties veltīt gadu vergu darbam smirdīgā angļu fabrikā.
Padara traku šī vieta, šī ikdiena, šī nekam nevajadzīgā un galīgi man nesaistošā izglītība, apnikuši tie cilvēki blakus, kaitina tas pīļu dīķis. Reizi pa reizei uzdodu sev jautājumu, ko es sobrīd un tagad gribētu darīt, ja iespējas būtu pilnīgi neierobežotas. Vienmēr sevi iztēlojos sēžam zirga mugurā, trakā ātrumā nesoties, kur deguns rāda vai guļot šūpuļtīklā kāda pavisam vientuļā salā, līdz brīdim,kad sāku maziet paanalizēt šo domu patieso jēgu, kas norāda uz vienu-gribas bēgt. Jau šis rīts sākās ar domu-varbūt šodien...
Man tiek izteikts piedāvājums darboties pasākuma taisīšanā, kas noticis pirms gada. Tobrīd gribējās raudāt, jo pagajušais gads vispār bijis emocionāli smagākais, kāds bijis un ar to saistītie pasākumi un cilvēki tajā izraisa dziļu naidu un riebumu. Nosacīti brīvprātīga izvēle-piedalies vai nee, bet labi zinu, ka noraidošas atbildes gadījumā pār mani līs nicinājuma pilna attieksme un fantāzijas par tēmu "tu neko negribi"
2009. gads laikam manī ir atstājis tiešām kaut kādu traumu, pēc kuras līdz galam atjegties nevaru vel šobaltdien. Parasti to vispār cenšos izsvītrot no savas apziņas. Nepietiek jau tā pārmaiņas dzīvē, uzskatos, domāšanā, paradumos, kad vēl bija jāpiecieš tie nenormālie morālie terorakti, nemitīgā prāta drātēšana, pilnīgs savu spēju apšaubīšana, iedzīšana visneciešamākajos kompleksos. Kā šodienu atceros galējo punktu, kad pēc ceturtās izpīpētās cigaretes vienkārši uz aukstās virtuves grīdas brēcu pēc vēlmes nošauties un izbeigt to vājprātu. Neticība, neuztitība un vēl pāri visam aizbraukusī draudzene. Bļāviens, es brīnos, ka neraustos kā puņķis uz drāts, jo nebija, uz kura pleca vienkārši paraudāt. Un man vēl liek iesaistīties pasākumā, kas pagājušo gad ne reizi vien mani dzina izmisumā, jo ka skaņu lentē ierakstīta frāze galvā džinkstēja uzbrauciens par manu intelektuālo impotenci.
Tāda sajūta, ka esmu apsēdusies pie samudžinata dzijas kamola, kurš man jāsatin smukā kamolītī,kurš tapat tiks nolikts maliņā. Galvenais ir šis piņķerēšanas process, kuram tiešām jēgu nesaskatu.
Tizlākais ir tas, ka mazliet pietrūkst tās dromes un mazliet paliks uz sirdsapziņas doma, ka kādam būšu iedirsusi dvēselē, domajot tikai par savu sleptāko vēlmju piepildīšanu.
Pēc idejas manas prasības ir minimālas, pietrūkst šai ikdienā kaut kādas emocionalas stabilitātes, kas pieturētu mazliet vairāk šai vietai un cilvēkiem. Ja es nespēju definēt citas savas vēlmes, tad vienu gan gribas-izplēst no kalendāra visas lapas līdz šodienai un šobrīd atzīmēt savu dzimšanas dienu, reāli darot ko lietas, labā, lai pēc pāris dienām manis šeit nebūtu.
Nez, tā es ļoti sabojātu savu karmu?